Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: aprīlis, 2018

Insulīna pildspalvas

Attēls
Pirms 20 gadiem cilvēkiem, kas bija saskārušies ar diabētu praktiski nebija nekā- ne informācijas, ne insulīna, adatu, pat lai noteiktu cukura līmeni asinīs - analīzes bija jānodot un rezultātus uzzināja pēc pāris dienām. Kā šādos apstākļos varēja veiksmīgi kompensēt diabētu - kā? Es pat nevaru iedomāties, kas bija jāpārdzīvo un cik stipriem bija jābūt, lai to varētu izturēt. Prieks, ka man bija tā iespēja satikties ar mammām, kas man to pastāstīja, pastāstīja, ka tagad bērni jau lieli un katrs nodarbojas ar ko savu - attiecīgi dzīvo un bauda dzīvi. Tieši pateicoties tādiem vecākiem, mums skaidri jāsaprot, ka sūdzēties vienkārši nedrīkstam! Mēs nevaram novērtēt to, kas šobrīd ir pieejams, lai ārstētu diabētu, jo neesam saskārušies ar iepriekšējiem apstākļiem. Tas ir kā agrāk, kad dzīvojām bez mobīlajiem telefoniem - tagad tas šķiet kaut kas tāls un nebijis. Bet mūsdienās vairs nevaram savu ikdienu iztēloties bez šīs tehnoloģijas. Tak lūk, es gribēju pastāstīt, ka neskatoties uz jaunā…

Insulīna pumpis

Attēls
Saskaroties ar diabētu, tu nezini kas tas ir un kā to ārstēt. Pēc pirmā šoka un informācijas kaudzes, kurā daudz jaunu terminu, neskaidru nosaukumu - lēnā garā viss saliekas pa plauktiņiem.Vēlos pastāstīt nedaudz par insulīna pumpīti. Bez šaubām tas atvieglo dzīvi diabētiķim, bet, manuprāt, tas ir ļoti labs izgudrojums tieši bērniem un palīgs bērnu vecākiem. Mums šobrīd nav pumpītis, bet, ņemot vērā, ka pirmo reizi ir piešķirts finansējums pumpīšu iegādei, dēlu ierakstīju gaidīšanas rindā.


Kas ir insulīna pumpis?
Insulīna pumpis ir pusautomātiska ierīce, kas visu diennakti nepārtraukti ievada zemādā īslaicīgas darbības insulīnu. Pēc lieluma un izskata insulīna pumpis atgādina peidžeri. Parasti to nēsā piestiprinātu pie jostas. Insulīna pumpī ir ievietots ar īslaicīgas darbības insulīna analogu uzpildīts rezervuārs, kuram pievienota plastikāta caurulīte, kuras galā ir speciāla adata - katetrs (faktiski – zobu sukas sariņa resnumā)insulīna ievadei zemādā. Katetru maina reizi 3-4 dienās. P…

Kā pavadījām laiku slimnīcā

Attēls
Pirmās dienas pēc diagnozes ir ļoti grūtas. Katrs tās pārdzīvo pa savam. Kāds vienkārši to nevar pieņemt, cits noslēdzas sevī, meklē vainīgo vai vienkārši jūtas apjucis un meklē pēc kāda mierinājumu. Tas viss ir atkarīgs no situācijas ģimenē, vai esi vientuļā māte/tēvs, vai ir radi, no kurienes nāc un citi faktori, kas tieši ietekmē tavu emocionālo un psiholoģisko stāvokli pašā sākumā. Man ļoti palīdzēja mans vīrs, kas diemžēl nevarēja atrasties man blakām, jo pieskatīja un rūpējās par jaunāko dēlu, taču 21. gs. ļauj mums nepārtraukti sazināties, kas ir ļoti nepieciešams gan man, gan viņam. Pirmās trīs dienas dēls bija pie sistēmas un glābiņš bija planšete, krāsojamās grāmatas vai spēlējam kādu spēli. Pēc tam sistēmas noņēma un bērns varēja pārvietoties tālāk par palātu. Mēs sākām "iepazīt" savu nodaļu un bijām patīkami pārsteigti. Divas rotaļu vietas bērniem ar daudz dažādām mantām un galda spēlēm. Katru dienu bija iespēja radoši darboties - līmēt, zīmēt un radīt intersant…

Bailes

Attēls
Būt slimam ar diabētu - nav viegli, nav viegli to pieņemt, bet būt insulīnatkarīgam - tas ir vēl sarežģītāk.  Bērns domā, ka viņš ir saslimis un mēs atrodamies slimnīcā, lai izārstētos un viņš gatavs izciest sāpes, jo saprot, ka tas ir nepieciešams, lai kļūtu veselam - bet kā lai pasaka bērnam, ka tu nekļūsi vesels un priekšā vēl garš ceļš.

Kad dēlam noņēma sistēmu, viņš atdzīvojās un varēja nedaudz izkustēties. Bet tad sākās otrs posms -  dūrieni pirkstos pēc kā seko dūriens ar insulīnadatu. Dēls sākumā neļāva sev durt nekur, viņš raudāja, kliedza un pretojās, biju grūti pierunāt. Mēs aprunājāmies un sarunājām. Biju pateicīga, ka mana audzināšana un spēja jau sarunāt ar savu dēlu - padara šo nepatīkamu procedūru vispār iespējamu. Manam dēlam bija bail no nezināmā, pēc pirmā dūriena, otrs vairs nebija bailīgs un pat nesāpīgs. Viņš saprata, ka tas nav ne kas traks un ļāva māsiņām durt. Vakarā bija jādur arī kājā, jo kā zināms ir divi veidi insulīna - ātras un lēnas darbības. Un lēnas …

Kur meklēt informāciju

Viennozīmīgi 21.gs. mēs visi izmantojam 100% google meklētājā visādu informāciju - un diabēts nebūs izņēmums. Taču iespējams google meklētājā būsiet ievadījuši nepietiekamu informāciju, lai atrastu tiešām noderīgu informāciju:

Latvijas Bērnu un Jauniešu diabēta biedrība (LBJDB)Latvijas Diabēta federācijaDiabetes in Latvia Diabetam.lvBKUS atbalstsGrāmata Rāgnars Hanas, M.D.Informācija par atbalstu - www.ipasaisberns.mozello.lvPieredzes stāsts - Delfi.lvUn individuāli pie vecākiem - neviens Jums neatteiks padalīties ar pieredzi. Negaidiet, kad informācija atnāks, esat aktīvi, iesaistieties Jūsu un citu cilvēku dzīvē ar mērķi uzlabot un palīdzēt jaunā dzīvesveidā. Kas Jums šķiet svarīgs? Kur vēl var meklēt noderīgu un aktuālu informāciju? Papildiniet komentāros.

Sports

Attēls
Daudzi uzsver, ka neskatoties uz jauno dzīvesveidu ir jābūt tikpat aktīviem vai pat aktīvākiem kā līdz šim. Protams, sportošana ļoti ietekmē cukura svārstīšanos un to jāmāk regulēt, lai sportošana nenodara kaitējumu. Dēls, pirms jaunā dzīvesveida, nodarbojās ar džudo. Kad uzzinājām, par diabētu, sākumā sabijāmies, ka nevarēs vairāk nodarboties. Kad uzzinājām vairāk par pašu diabētu, tad sapratām, ka varam turpināt, tikai atkal jāeksperimentē un prātīgi jāatsāk nodarbības pēc 2 nedēļu pavadīšanas ārpus treniņiem. Ierodoties pie trenera un pastāstot, viņš izteicās, ka viņam ļoti žēl, ka bērnam esot bijis labs potenciāls un sacensībās bija labi rezultāti. Diezgan nepatīkami bija dzirdēt, ka treneris runāja pagātnes formā. Es paskaidroju, ka mēs vēlamies turpināt treniņus, vienkārši iespējams dažreiz nevarēsim palikt uz visu treniņu vai būs treniņā laikā kaut kas jāuzēd vai jāpadzer. Skaidroju, ka pagaidām pati nezinu kā tas izpaudīsies, ka mēs būsim blakus un vērosim no malas. Protams, …

Izklaides

Attēls
Kā jau minēju savos rakstos pirms tam, tad esam diez gan aktīva ģimene. Mēģinām uzturēties ārpus mājas pēc iespējas ātrāk. Brīvdienās bieži dodamies garās pastaigās, kino un citās izklaidās, kas ir iedomājamas ar bērniem. Pa lielam tas viss ir bērna emocionālā stāvokļa izmaiņas - kas tagad ietekmē arī cukura līmeni.  Laikam pirmais laiks ir laiks, kad kā es saku mēs eksperemnetējam. Skarbi - bet patiesi. Mēs nezinām kā paies diena un kā bērns reaģēs uz vienu vai citu situāciju. Mēs varam prognozēt, bet bērni taču ir tik dažādi un ja vienā situācijā ir mierīgi iespējams sarunāt, tad citā asaras un puņķi pa gaisu. Pacietību, izturību, sapratni... man dažkārt liekas, cik tā visa ir man? Vai tam ir kāda robeža? Vai es neuzsprāgšu - kad tas notiks, jo uzsprāgšu noteikti :)  Man ir divi dēli - vienam tūliņ paliks 2 gadi un viņš ir izzinātais, lien visur kur vajag un nevajag, skaidri var pateikt savu nē un pārliecināt par to, ka jāļauj darīt ko nelabu. Īstenība, sākumā bija bail, ka mēs vie…

Bērnu dārzs

Kad parādījās pirmā sapratne par to, kas tad diabēts tāds ir - ka bērns ir kļuvis insulīnatkarīgs un skrupulozi jāpieiet pie tā ko viņš ēd un cik daudz, jau slimnīcā jautāju sev - vai mēs varam turpināt bērnu dārza gaitas? Neskatoties uz to, ka mums ir pēdējais gads dārziņā un jau septembrī dosimies uz skolu, tomēr es šaudīju sevi ar jautājumu kā būs? Vai iespējams turpināt savu pilnās slodzes darbu un vest dēlu uz dārziņu? Vai parastajos dārziņos ir bērni diabētiķi, vai pēc diagnozes bērni sēž mājās? Jautājumu bija daudz... Slimnīcā skaidroja, ka varēs - bet kā ir realitātē? Ar ko mums bija jāsaskarās. Ņemot vērā, ka mūsu bērnu dārza vadības lēmumi ir vienmēr bijuši "interesanti" un dažkārt skaidrojumu nemaz nesniedza, tad par to vai vispār ņems pretī bērnu smagi šaubijos. Domāju, ka noteikti izdomās kādu ieganstu, ka bērnu dārzs nav šādiem bērniem piemērots. Tāpēc jau slimnīcā noskaidroju vai ir likumisks pamats atteikt bērnu uzņemt - NAV! Bet ir izņēmumi, nu, piemēram, j…

Svari - paškontrolei vai atkarībai

Attēls
Pirmais, ko sapratām ar vīru – būs jāiegādājas pārtikas svari, lai spētu precīzi noteikt ogļhidrātu daudzumu pārtikā, ko dosim dēlam. Neskatoties uz to, ka bieži cepu kūkas, es līdz šīm esmu iztikusi bez svariem. Bet šoreiz precizitāte ir svarīga. Vīrs pie šīs lietas piegāja tiešām atbildīgi un piedomāja pie dažādiem sīkumiem, kurus es nemaz nebūtu iedomājusies. Tagad pēc nelielas pieredzes varu izstāstīt, ka noteikti pievērsiet svaru funkcijām: –iespēja pārslēgt no gramiem uz ml; –plāni, lai var paņemt līdzi; –nav pārāk maziņi, lai šķīvis neaizsedz ekrāna daļu Mūsu ģimene ir diezgan aktīva, pēc iespējas vairāk uzturamies ārpus mājas, tāpēc svarus ņēmām līdzi visur kur devāmies. Tāpēc pēc iegūtas pieredzes ar ceļošanu apkārt kopā ar svariem – uzmanību vēlos pievērstam apstāklim, ka ir liela varbūtība, ka Jūs svarus kādreiz varat aizmirst un kaut kur atstāt.
Tāpēc uzskatu, ka izejot no slimnīcas ir nepieciešami 2 svari – mājas un līdzņemšanai, lai izvairītos no situācijas, ka Jūs atgri…

Insulīna adatas

Attēls
Cik dīvaini, ka jāraksta par ko tādu, bet pēc Diabetes in Latvia informācijas, sapratu, ka daudzi nebija informēti par to, ka ir novitāte arī adatu jomā. Manuprāt, adatas biezums un garums ir ļoti svarīgs tieši jaunākiem jaunā dzīvesveida uzsācējiem. Ja manam bērnam 4mm adata liekas nesāpīga un viņš nesūdzās, bet kad ir informācija par to, ka ir arī jau 3,5mm garas un vēl plānākas, tad gribās noskaidrot vai ir jūtama atšķirība. Novitāte un labā ziņa ir tā, ka, izmantojot 4 mm adatas, cilvēki ar normālu un palielinātu zemādas audu slāni insulīnu drīkst injicēt «alternatīvajās» insulīna injekcijas vietās, kur fiziski grūti ir saņemt ādas kroku pašam – augšdelmā un sēžas rajonā, nesaņemot ādas kroku. (http://diabetsunveseliba.lv/lv/pareizs-adatas-garums/)
Adatas diametrs ir kalibrs jeb ārējais diametrs (apzīmē ar burtu G). Jo augstāks kalibrs, jo tievākas adatas diametrs milimetros, piemēram, Latvijā ir pieejami 31G kalibra adatas, kuru diametrs ir 0,25 mm, kā arī 29G kalibra adatas, kuru …

Jo ātrāk pieņemsi - jo efektīvāk palīdzēsi bērnam!

Dēlam 6 gadi un liekas - par ko? Ko es izdarīju ne tā.? Ko palaidu garām, kur biju par mīkstu, kur biju par stingru.., vainas apziņa izēd no iekšas un es meklēju atbildes.. bet atbilde bij tik neparedzama - ka es to nevarēju ietekmēt, ka tas ir noticis un pie tā nav vainīgs neviens.. neviens.. Kā neviens? Bet kāpēc manam bērnam, kāpēc? Es nespēju pieņemt ko tādu... Bet tad es satiku māmiņu, kurai arī bērns diabētiķis.
Vēlos pateikties mammai, kas sniedza man pirmo atbalstu, un neapzinoties ar savu piemēru parādīja, ka viss nav tik traki kā liekas. Viņas meitiņai ir tikai 10 mēneši, 10 - iedomājies.. vēl būdams zīdainītis, šim bērnam vairs nezinās kā dzīvot savādāk - iespējams tas pat ir labāk, jo nebūs iespējas salīdzināt. Bet tas mani šausmināja vēl vairāk, ka šaj slimībai nav piemērotā vecuma, katram tas ir pa savam grūti. Bet skatoties, cik veikli mamma tiek galā ar enerģisko bērniņu, es sapratu - es arī tikšu galā. Viņa var - es arī varēšu. Un taj brīdi sapratu, ka jo ātrāk es pie…

FREESTYLE LIBRE

Tagad atskatoties uz to laiku, ko pavadījām slimnīcā - bija visādi, ļoti grūtas dienas, grūtas un ikdienas un superdienas. Protams, tajā brīdī es to nefiksēju un nedomāju par to, ka centīšos kādu no vecākiem uzrunāt un teikt, ka nav nemaz jāsēž slimnīcā, kamēr izmeklē un apmāca. Mums bija viena 1,5 stundas gara mācību lekcija par atsevišķām diabēta tēmām katru dienu nedēļas griezumā. Pirmo nedēļu mēs praktiski negājām ārā, tikai uz neilgu laiku satikties ar tēti, pastaigāt nedaudz un tūlīt atpakaļ, jo mums taču nav zināms kāds mums cukurs, jo mums nav insulīna un ēst ārpus slimnīcas kategoriski nedrīkst - bet, atskatoties tagad, saprotu, kas tas viss ir manu baiļu dēļ. Nezināmais un vēl nesaprotams liek rīkoties primitīvi. Pēc fakta pieņemšanas un jauno dzīvesveidu uzsākot - es ieguvu informāciju par vienu labu izgudrojumu - FREESTYLE LIBRE - tas ir tāds superīgs palīgs cukura līmeņa noteikšanai jebkurā vietā un laikā, nedurot pirkstā! Sākumā informāciju ieraudzīju facebook grupā: Di…

Kas ir vajadzīgs diabēta pacientam?

Ja gadījuma ir noticis tā, ka Jums joprojām ir jautājumi būdami slimnīcā par to, kur var iegādāties visu nepieciešamo un ko apmaksā valsts un ko nē, tad lūk neliels skaidrojums. Lai nomērītu cukuru asinīs būs nepieciešams: 1. Mērierīce – glikometrs. Sākumā slimnīcā Jums izsniegs lietošanai, kamēr uzturaties slimnīcā. Kad Jūs izrakstīs, Jums ļaus izvēlēties vienu no tiem glikometriem, kas pieejami slimnīcā, BEZMAKSAS.
Komplektā nāks arī pildspalva – adata(lancete), ar kuras palīdzību iegūsiet nepieciešamo asins pili – līdzi būs dažas maināmās adatas, bet iegādāties pēc tam tās pašiem vajadzēs aptiekā. To valsts nekompensē. Cik bieži jāmaina adata – nezinu. Iespējams tev ir zināms - komentē.       2. Teststrēmeles – kamēr atrodaties slimnīcā, tās Jums dos bezmaksas. Pēc tam tās Jums izrakstīs Jūsu ārsts - endokrinologs vai ģimenes ārsts noteiktā daudzumā, ko varēs saņemt aptiekās. Tās daļēji atmaksā valsts, atkarībā no izvēlētā glikometra, teststrēmeļu cenas svārstās.
Lai uzturētu cuku…

Žēlumam ir jēga tikai tad, ja žēlotājs patiešām var palīdzēt. Citos gadījumos tas ir "žēlojamā" šantāžas ierocis

Dārgie lasītāji, vēlos uzsvērt, ka Jūsu bērns ir tāds pats kāds bija pirms Jums pateica, ka ir Jūsu dzīvē parādījies diabēts. Nemēģiniet aizliegt saldumus vai citus ēdienu un nodarbes, tos var mēreni ierobežot, bet nevis aizliegt - neradiet savos bērnos riebumu pret diabētu. Bet arī neesat pārāk vieglprātīgi un ar neierobežošanu ar nedrīkst aizrauties. Es uzsveru no paša sākuma, ka nedrīkst žēlot ne viņu, ne mūs pašus - ir jādzīvo tālāk! Žēlojot, mēs tikai varm nodarīt pāri sev mīļajiem, bērns - ir gudrs un ātri vien sāk manimpulēt ar situāciju. Esiet uzmanīgi - Jūs pazīstat savu bērnu.  Sākumā mēs gribējām ļaut dēlam visu, ko nepajautās - tur atbilde viennozīmīgi būs jā, bet kad tu saproti, ka tu paliec tik bezspēcīgs pret bērna iegribām un tu saproti, ka tas nav pareizi, tu saproti, ka tu žēlo.. un kā lai nežēlo? Kā - bet ir jābūt stipriem! Es nesaku, ka būs viegli, bet tas ir atkarīgs tikai no Jums vai Jūsu bērns ies ārā un rotaļāsies ar tiem pašiem bērniem ko līz šīm. Vai viņš ēd…

Sākums var nebūt tik grūts

Esmu laimīga sieviete, jo man ir divi dēli un brīnišķīgs vīrs. Jaunākajam tūlīt paliks 2 gadi un jāsaka godīgi, iegūtā pieredze kopšanas atvaļinājumā liek jautāt kāpēc mammas, kurām bērni diabētiķi netiekas un nepārrunā, nedalās savā pieredzē kā to dara jaunās māmiņas?
Jaunās māmiņas jūtas atvaļinājumos vientuļas, vēlas aprunāties un uzzināt vai visu dara un saprot savu mazuli pareizi.
Tā pat arī ir man - vai es visu daru pareizi būdama diabētiķa mamma?
Vai es pareizi izprotu, kāpēc vienā vai otrā situācijā ir kāpis vai krities cukura līmenis?
Vai kāds ir saskāries ar to, ka pēc bērna modināšanas nakts laikā, lai iedotu glikozi vai padzert sulu, nākamajā rītā bērns neatcerās, ka tika modināts un pat staigāja pa dzīvokli?
Un pats galvenai - manuprāt, izrunāšanās ir ļoti svarīga. Vai pastāv grupas, kur vecāki tiekas? Ja nē, vai tas būtu nepieciešams?
Šo jautājumu dēļ es izlēmu veidot un rakstīt blogu. Es jūtu, ka informācijas tik daudz, bet taj pat laikā, atgriežoties mājās no slimnīcas…

Neziņa ir kā starptelpa, kurā nobriest informācija

Attēls
Tie kas saskārās ar šo jaunumu - diabēts, iespējams nemaz nezināja, kas tad īsti tas ir, gluži kā es. Vārds ir zināms, dzirdēts – bet slimības nianses un ēnu pusi es nezināju. Piektdienas vakarā mēs ieradāmies BUKS uzņemšanas nodaļā, kur visas nakts garumā ņēma analīzes un pierakstīja dažādus rādītājus. Es atrados blakus savam dēlam, kas tajā brīdī bija pieslēgt pie divām sistēmām, nezināju ko domāt un ko sagaidīt. Meklēju internetā, kas ir diabēts, bet kad izlasīju par šausmīgām slimības sekām, pārstāju meklēt informāciju, jo nevēlējos tam ticēt un diagnoze vēl nav, viss būs labi. Tā bija garāka nakts manā mūža, un domāju, ka ikkatrs vecāks, kas ir izgājis caur to – noteikti piekritīs. It īpaši, ka cerība tika sagrauta, kad oficiāli daktere paziņoja par diagnozi. Jūsu dēlam ir diabēts, būs jāmācās ar to sadzīvot. Atceroties to brīdi, saskrien asaras, jo atceros, ka nespēju pateikt neko… es klusēju, dēls raudzījās manī un it kā tvertu kādu atbildi vai ziņu, ka varam iet mājās. Bet mājās …