Izklaides

Kā jau minēju savos rakstos pirms tam, tad esam diez gan aktīva ģimene. Mēģinām uzturēties ārpus mājas pēc iespējas ātrāk. Brīvdienās bieži dodamies garās pastaigās, kino un citās izklaidās, kas ir iedomājamas ar bērniem. Pa lielam tas viss ir bērna emocionālā stāvokļa izmaiņas - kas tagad ietekmē arī cukura līmeni. 

Laikam pirmais laiks ir laiks, kad kā es saku mēs eksperemnetējam. Skarbi - bet patiesi. Mēs nezinām kā paies diena un kā bērns reaģēs uz vienu vai citu situāciju. Mēs varam prognozēt, bet bērni taču ir tik dažādi un ja vienā situācijā ir mierīgi iespējams sarunāt, tad citā asaras un puņķi pa gaisu.

Pacietību, izturību, sapratni... man dažkārt liekas, cik tā visa ir man? Vai tam ir kāda robeža? Vai es neuzsprāgšu - kad tas notiks, jo uzsprāgšu noteikti :) 

Man ir divi dēli - vienam tūliņ paliks 2 gadi un viņš ir izzinātais, lien visur kur vajag un nevajag, skaidri var pateikt savu nē un pārliecināt par to, ka jāļauj darīt ko nelabu. Īstenība, sākumā bija bail, ka mēs vienkārši tagad nespēsim tik galā ar mūsu dzīvesveidu, jo mazais dēliņš prasa tik daudz uzmanības un mums jāspej rast spēkus spēlēties, dauzīties, mācīt un apgūt ko jaunu, kā to darījām līdz šim. Bet kur lai to spēku rodu? 

Negulētās naktis, pilna laika darbs un uztraukums par vecāko atvasi, tomēr dara savu. Bet jāatzīstās, ka tieši jaunākais dēls dod man spēku, uzlādē ar saviem jociņiem un spociņiem - viņš ir bērns un uztver pasauli vēl pavisam savādāk un rādā, ka melns nav tik melns. Pateicoties viņam es uzdrošinos smaidīt un smieties, pateicoties viņam, man samērā viegli sanāca pārleicināt, ka celšanās pa naktīm, lai mērītu cukuri, ir gluži tā pat kā nesen es cēlos, lai pabarotu zīdaini. Viss ir iespējams, ir ļoti atkarīgs kā mēs situāciju pagriežam - ja mēs sakam, ka man ir mazs bērns un es esmu nogurusi un vēl tagad tas.. tad tas neizklausās, ka kāds varētu būt laimīgs. Jāsaprot, ka es esmu vajadzīga abiem. Ja mēs mākam saredzēt, ka tā situācija un apstākļi nav sliktākie un ka iegūtās zināšanas un citas īpašības, ar kurām ir apveltīta māte - tad neskatoties uz jauno dzīvesveidu mēs spēsim nakšņot teltīs un cept desiņas ugunskurā, mēs spēsim doties garās pastaigās vai braucienā ar riteni, mēs spēsim ceļot un mierīgi atpūsties pie televīzoru, mēs spēsim apmeklēt baseinu un iet uz bērnu rotaļu laukumiem, kur spēšu nokontrolēt gan savu mazāko dēlu, gan lielāko - jo galvenais mērķis, kāpēc mēs to darām. Es, lai mana ģimene ir laimīga, lai mana ģimene priecājas par sauli un lietu, dusmojās par neveiksmēm un kļūdām, lai mēs dzīvojam nevis izdzīvojam!