Vainas sajūta
Diabēts mūsu ģimenē ielauzās nejautājot vai esam tam gatavi. Tobrīd es sev jautāju, ko esmu izdarījusi nepareizi? Vai kādam esmu ļaunu ko pastrādājusi? Kāpēc? Vainoju sevi, pēc tam domāju, ka tās ir manas neilgās dzīves sekas, kas kā pelēka karma atgriežas manā dzīvē un man nekas cits neatliek kā nēsāt to kā apmetni. Tad apdomājot, nospriedu, ka varbūt es neesmu vainīga un sāku meklēt vainīgos, bet nonācu līdz slēdzienam, ka neviens nav vainīgs - liktens tā ir lēmis un jāprot ar to sadzīvot un iemācīt bērnam "draudzēties" ar diabētu un nevienu nevainot, ka liktenis izvēlējās viņu. Bet šis rīts man sācies ar vainas sajūtu. Konstatēju, ka bērnam ir bijis zems cukurs vairāk kā 3 stundas, tā vismaz uzrāda Libre . Retu reizi es nedzirdu modinātāju vai sensora signālus, retu reizi.. šī bija viena no tām. No plkst. 2:00 līdz 5:00, līkne rādīja LO - zems, ļoooti, ļoti zems.. Sula, glikometrs, dūriens pirkstā, fuuu 3,4.. glikometrs rāda 3,4. Sirds dauzās kā tiko būtu noskrējusi