365 dienas...
Mūsu diabētam 10. martā ir gads. Gads kopš dzīvojam kopā. Sajūtas divejādas - no vienas puses saprotu, ka gadu atpakaļ biju tik nelaimīga un nekā "jauka" tajā, ka diabēts ir jau gadu nav, taču tad ir otra puse - tas kā mēs šo gadu pavadījām un ko esam iemācījušies un kādus sasniegumus esam veikuši. Un daļēji iet runa par mani un manu ģimeni, bet, protams, tā ir diena, kad apdomāju, ko gada laikā ir piedzīvojis mans dēls. Gads. Garš gads, ļooooti garš. Atceros, cik ļoti gribēju, lai tas ātrāk beidzas. Manai ģimenei tiešām 2018. gads bij sasodīti smags, bet salīdzinājumā ar ko? Tikai ar iepriekš piedzīvoto savā dzīvē. Un iespējams kādam mūsu smagums nešķistu nemaz tik smags. Otra puse zin, ka daudzi šīs dienas sauc par savām otrām dzimšanas dienām, atzīmē un iespējams katrā ģimenē tās "svin" pa savam. Taču es pat īsti nezinu kādu tradīciju ieviest mums un vai vajag? Pimkārt, pateicu dēlam par šo datumu un paslavēju un pateicu, cik ļoti lepojos ar viņu. Pajautāju,