Prieka vēsts
Janvāra sākumā saņēmu zvanu no BKUS ar apstiprinajumu, ka gaida mūs uz insulīna pumpja uzlikšanu. Esmu saviļņota! Kopš pag. gada marta, kad bērns saslima un kad bija jau zināms, ka valsts ir piešķīrusi finansējumu šādu pumpju iegādei , es domāju, ka tas notiks pavisam drīz, ka nebūs bērns jāmoka ar neskaitāmiem adatu dūrieniem ikreizi, kad sagribēsies ēst, vai panašķēties vai būs apslimis vai vienkārši būs jāsamazina cukura līmenis. bet tas ieilga un manas gaidas pārvērtās neizpratnē par to kāpēc viss notiek tik ilgi. Taču ieskatoties lācītim vēderā sapratu caur kādiem birokrātijas mežģiem vispār ir jāiziet, lai šādu finansējumu "izsistu" no valdība, tāpēc viens gads - ir tīrais nieks salīdzinoši ar tiem, kas to dara ilgstoši un apraduši ar to tik daudz, ka pumpis šobrīd liekas kaut kas tik svešš, sarežģīts un neizprotams, ka labāk ir palikt pie apgūtās diabēta kompensēšanas metodes. Esmu saviļņota - bet to jau es teicu. Gads ir sācies pilnīgi savādāk nekā pagājušais. Tas