365 dienas...
Mūsu diabētam 10. martā ir gads. Gads kopš dzīvojam kopā. Sajūtas divejādas - no vienas puses saprotu, ka gadu atpakaļ biju tik nelaimīga un nekā "jauka" tajā, ka diabēts ir jau gadu nav, taču tad ir otra puse - tas kā mēs šo gadu pavadījām un ko esam iemācījušies un kādus sasniegumus esam veikuši. Un daļēji iet runa par mani un manu ģimeni, bet, protams, tā ir diena, kad apdomāju, ko gada laikā ir piedzīvojis mans dēls. Gads. Garš gads, ļooooti garš. Atceros, cik ļoti gribēju, lai tas ātrāk beidzas. Manai ģimenei tiešām 2018. gads bij sasodīti smags, bet salīdzinājumā ar ko? Tikai ar iepriekš piedzīvoto savā dzīvē. Un iespējams kādam mūsu smagums nešķistu nemaz tik smags.
Otra puse zin, ka daudzi šīs dienas sauc par savām otrām dzimšanas dienām, atzīmē un iespējams katrā ģimenē tās "svin" pa savam. Taču es pat īsti nezinu kādu tradīciju ieviest mums un vai vajag?
Otra puse zin, ka daudzi šīs dienas sauc par savām otrām dzimšanas dienām, atzīmē un iespējams katrā ģimenē tās "svin" pa savam. Taču es pat īsti nezinu kādu tradīciju ieviest mums un vai vajag?
Pimkārt, pateicu dēlam par šo datumu un paslavēju un pateicu, cik ļoti lepojos ar viņu. Pajautāju, ko viņš labprāt appēstu, ņemot vērā, ka ēšanas paradumi ir mainīti, varbūt viņam ir kāds "aizliegtais auglis", ko šodien izņēmuma kārtā varētu nobaudīt. Un Jūs nemūžam neuzminēsiet, ko viņš atbildēja - CUKURS! Es viņam vairākkārt jautāju - vai vienkārši cukurs, karote cukura - un viņš teica jā. Es biju gatava jebkura produkta nosaukumam, bet ne cukuram. Man tas vispār nešķita saprotams un es pat biju nedaudz pārsteigta, nē-es nezināju, ko lai atbild. Viņš man paskaidroja, ka viņam pirms diabēta garšoja cukurs - bet mēs retu reizi bērām tā cukuru pie biezpiena vai nelielu šķipsniņu pie putras, bet manās atmiņās tā noteikti nebija ierasta lieta, bet redz viņš to atceras pa visam savādāk un kas zin kā vispār viņš visu to uztver. Jā, ir lietas, ko mēs vairs nepērkam un mājās nenesam no produktiem, bet katrā gadījumā mēs arī necenšamies aizliegt, vienmēr ļaujam izdarīt izvēli - ja vēlies šoreiz ēst šo - ēd. Protams, ja kaut kādu produktu vienkārši nav, tad iespējams iekšēji viņš to izjūt, bet mēs par to nezinām, taču ko tādu es nebiju iedomājusies.
Ikviens, kas dzīvo ar diabētu zin, ka pirmais gads ir pats grūtākais un ikviens kas to pārdzīvo, skatas nu jau uz dzīvi pilnīgi citām acīm. Sajūtas, kas mīt katrā šūnā un skatiens kaut kur tālumā, tas viss tagad ir savādāks. Citiem šī diena tiešām ir bijusi otrā dzimšanas diena, jo ir nonākuši slimnīcā smagā stāvoklī un bērns cīnījies par dzīvību. Varbūt mēs bijām vieglā formā, laicīgi nonākuši slimnīcā un izpratne un sajūtas kā par otro dzimšanas dienu nav veidojušās, jo katram tas ir tik individuāli. Toties es saprotu, ka neskatoties uz domu - kāpēc mums sev atgādināt par smagāko dienu mūsu mūža to svinot, mēs to darām, jo saprotam, ka neskatoties uz sāpēm, mēs esam mācējuši piecelties un iet tālāk.
Mēs esam iemācījušies dzīvot ar to, kas bijis pilnīgi nezināms un svešs un darām to, manuprāt, ļoti labi. Bet būšu mele, ja neteikšu, ka pagaidām sāp un vairāk tomēr šīs sāpes noslāpē to lepnuma sajūtu, ko izjūtu par savu bērnu. Laikam tas, kad saproti, kam esi gājusi es, es personīgi cauri. Bet es arī saprotu, ka ikviens cilvēks, kas ir bijis pirms vai parādījies pēc diabēta ir ietekmējis mani. Kāds ir motivējis, kāds nosodījis, kāds atbalstījis, kāds pārmetis, kāds žēlojis, kāds skatījies, kāds smējies, kāds raudājis, kāds mācījis, kāds ieteicis, kāds parādījis un kāds bijis blakus... tiešām liels paldies visiem.. īstenība varu vairāk nosaukt tos "jaunos" cilvēka vārdus, kas parādījās manā dzīvē pēc diabēta iepazīšanas un noteikti šie cilvēki zin, ka, pateicoties viņiem, man ir spēks un nezūdošs pozitīvisma gars.
Ko laupījis mums diabēts - visiem ir skaidrs un visi to pa savam sāpīgi pārdzīvo, bet ko ir devis? Jā, devis. Šī gada laikā mēs esam tik daudz ko darījuši pirmo reizi. Nezinu vai tāpēc, ka pienācis tam laiks, bet varbūt kā pierādījums tam, ka ar diabētu var visu - saprāta robežās, protams. Katrā gadījumā, neskatoties, ka ir daudz to pelēko brīžu, bet īstenība ir arī ļoti daudz balto un košo brīžu un sevis iepazīšana negaidītās dzīves situācijās, ko piespēlējis diabēts, un daži no tiem ir patiesi komiski, kad atskatamies šķērzgriezumā uz to visu.
 |
| Diabēts nav šķērslis baudīt dzīvi |
Ko laupījis mums diabēts - visiem ir skaidrs un visi to pa savam sāpīgi pārdzīvo, bet ko ir devis? Jā, devis. Šī gada laikā mēs esam tik daudz ko darījuši pirmo reizi. Nezinu vai tāpēc, ka pienācis tam laiks, bet varbūt kā pierādījums tam, ka ar diabētu var visu - saprāta robežās, protams. Katrā gadījumā, neskatoties, ka ir daudz to pelēko brīžu, bet īstenība ir arī ļoti daudz balto un košo brīžu un sevis iepazīšana negaidītās dzīves situācijās, ko piespēlējis diabēts, un daži no tiem ir patiesi komiski, kad atskatamies šķērzgriezumā uz to visu.
Dzīve ir viens liels variāciju, spēļu laukumu un citu lietu un apzīmējumu salīdzinājuma kopums. Diabēts - zils aplis. Dzīve arī ir viens aplis, kurai ir savs sākumpunkts un galapunkts. Starts un finišs. Zinu, kuru cukuriņiem ir "abas" dzimšanas dienas vienā dienā - sakritība vai likteņa pirksts?
2006. gada 10. martā, pirms 13 gadiem, mēs ar vīru sākām savu kopīgu dzīves ceļu. Vai tā ir sakritība, ka pirms 13 gadiem, radās mūsu ģimenes ceļš un tika sperti pirmie soļi ģimenes veidošanā, nezinu. Bet gluži kā tagad, pirms gada - parādījās jauns ceļš mūsu, nu jau, kuplākas ģimenes sastāvā, lai spertu jaunus soļus un celtu savu laimi dotajā ceļā. Varbūt tā ir iespēja mainīt savu dzīvi un dot, ko vairāk nekā tas būtu iespējams pirmajā mūsu dzīves dotajā ceļā. Tas viennozīmīgi nav tas, ar ko vēlamies salīdzināt - sava bērna veselība un iespēja mainīt mūsu dzīves - nē! Bet ja reiz tā ir noticis, es nešaudu sevi par to KĀPĒC, jo tam atbildes nebūs nekad, bet es jautāju KĀ. Kā mēs zinot, to ko zinām un pārdzīvojot to visi kopā varam dzīvot, kā? Un atskatoties, secinu, ka izveidojot šo blogu pirms gada - man arī bija šis jautājums un stingra ticība tam, ka mēs esam paši savas laimes kalēji!
Kas zin, kas būs vēl pēc 12 gadiem 10. martā - to nezin neviens, bet atliek piekrist Guntara Rača vārdiem:
Viss pāries, viss vienkārši pāriesUn mierpilns kļūs satrauktais skatsTu velti uz pasauli bāriesŠī pasaule esi tu pats.
It visā, ko redzi un dzirdiIr daļa no tevis mazlietViss pāries, viss vienkārši pāriesVien tici un nepāsrtāj iet.
Ikvienam jaunam cukuriņam un viņa vecākiem - izturību un ticību! Mani vārdi noteikti to visu neatvieglos, bet iespējams ļaus nedaudz nopūsties un saprast, ka jebkurš smagums ir paceļams, ka Jūs esat savas laimes kalēji - Jūs. Neviens nav teicis, ka dzīve būs viegla, bet lai kāds ceļš Jums tiktu dots - ziniet Jums tas ir! Jums ir kurp iet un Jums ir ko dot!
Paldies vēlreiz visiem, kas IR kopā ar mums šajā ceļā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru