Vainas sajūta



Diabēts mūsu ģimenē ielauzās nejautājot vai esam tam gatavi. Tobrīd es sev jautāju, ko esmu izdarījusi nepareizi? Vai kādam esmu ļaunu ko pastrādājusi? Kāpēc? Vainoju sevi, pēc tam domāju, ka tās ir manas neilgās dzīves sekas, kas kā pelēka karma atgriežas manā dzīvē un man nekas cits neatliek kā nēsāt to kā apmetni. Tad apdomājot, nospriedu, ka varbūt es neesmu vainīga un sāku meklēt vainīgos, bet nonācu līdz slēdzienam, ka neviens nav vainīgs - liktens tā ir lēmis un jāprot ar to sadzīvot un iemācīt bērnam "draudzēties" ar diabētu un nevienu nevainot, ka liktenis izvēlējās viņu.
Lietotāja Landa Jaunzema attēls.Bet šis rīts man sācies ar vainas sajūtu. Konstatēju, ka bērnam ir bijis zems cukurs vairāk kā 3 stundas, tā vismaz uzrāda Libre. Retu reizi es nedzirdu modinātāju vai sensora signālus, retu reizi.. šī bija viena no tām. No plkst. 2:00 līdz 5:00, līkne rādīja LO - zems, ļoooti, ļoti zems.. Sula, glikometrs, dūriens pirkstā, fuuu 3,4.. glikometrs rāda 3,4. Sirds dauzās kā tiko būtu noskrējusi maratonu, bet nē - tā nav patīkamā sajūta, ko jūtu pēc skriešanas, tāda sajūta, ka esmu notriekusi dzīvnieku.. kaut gan nekad nekas tāds ar mani nav noticis. Iespējams tas tāpēc, ka dēla acis atgādina kādu novārdzinātu dzīvnieku, kas raugās taustoties pēc dzīvības.. Cukura līmenis nav ļoooti zems, nav tik traki, cik domāju, bet acīs asaras un dusmas lēnām pārņem mani.. sāk birt asaras. Kā es pieļāvo šo situāciju? Ko es daru nepareizi? Es nedzirdēju modinātāju vai citus mātišķos signālus. Pēc sulas, atnācām uz virtuvi, viņš apēda desmaizi un olu un aizgāja gulēt. Es nevaru iedomāties kā viņš jūtas, ja 1/3 no miega smadzenes ir pavadījušas glikozes badā..protams, 100% es to nezinu un skaidrs, ka akna darbojas un tika "uzturēts" cukura līmenis, bet... plkst.5:00, pirmdiena, tā sākas mans rīts, mana nedēļa. Un pasprūk jautājums vai kādreiz tam pienāks gals? Vai kādreiz šis apmetnis kļūs vieglāks? Nav no tiem veiksmīgākajiem stāstiem, bet domas nepamet šī vainas apziņa, jo es to varēju nepieļaut, ja vien pieceltos. Zinu, ka tā nav pirmā un pēdējā reize, bet liekas, kļūstot "pieredzes" bagātai, sagaidu no sevis vairāk, bet ko tieši? Ka pēc vairāk nekā 1,5 gada iknakts celšanās plkst.3:00 to spēšu darīt arī vēl vismaz 10 gadus? Muļķīgi justies vainīgai, bet nespēju sev piedot...Kāda būs viņa diena.. pirmo reizi brīdinu skolotāju, ka iespējams viņš būs savādāks, kā noguris vai neizgulējies.. es taču nezinu kā tas ir.. tikai pieņēmumi. Es nezinu kādas ir šīs sajūtas, viņš savukārt nezin ko pārdzīvoju es. Mēs abi būdami tik tuvi cilvēki, nezinām viens otra pārdzīvojumus un sajūtas, dzīvojot ar diabētu, drošvien tas tāpēc, ka katram no mums ir "savs" diabēts. Viņam tāds, ko nevar izārstēt, bet man tāds, kas var novest līdz citai nervu sabrukumam.
Mācības, sports, dejas, peldēšana.. tas dēla dienas plānā. Viss, kas viņam tik ļoti patīk, vai manas rīcības dēļ viņam nāksies no šī atteikties, jo jutīsies nepietiekami labi? nezinu.. tad klāt nāk citi, ar šo situāciju nesaistīti, pārmetumi sev un beigās esmu tik sasodīta vainīga pie visa, kas notiek, ka sajūtas ir gluži tādas kā nobraukusi dzīvnieku, kaut gan pie stūres nesēdēju, dzīvnieku neredzēju, bet tiesa lemj - VAINĪGA!
Jautājumi dažādi, bet tā pat kā diabēta nepieņemšana sākumā, viss beidzas ar fakta konstatēšanu - ir noticis, ko darīšu tālāk? Tālāk jānoslauka asaras un jāturpina darbs. 
Dalos ar saviem pārdzīvojumiem un sāpēm tikai tāpēc, lai pateiktu - tas ir normāli, ja periodiski izjūtam šīs sajūtas, galvenais nepalikt šīs vainas apziņā par ilgu, jo tad arī izkļūt no tā pagrūti. Viennozīmīgi kā mamma es vienmēr pārdzīvošu par savu dēlu, arī tad kad viņš manā klēpī neietilps, un arī tad, ja viņam nebūtu diabēta, būtu situācijas, kad uzdotu jautājumu - kur es nošāvu greizi ar audzināšanu? Vainas apziņa pastāv vienmēr, jautājums cik liela?
Diena gara, kuras laikā saņēmu zvanu no dēla. Viss ir labi, gan sportā, gan dejās, tikai peldoties sajuties slikti. Prieks, ka viņa diena ir izdevusies, prieks, ka viņš ir pietiekami stiprs, lai to visu izturētu. Prieks uz lūpām, kad viņš tik apzinīgs un zin kā rīkoties. Nopūta pēc sarunas un ir tikai viena doma - viss būs labi!
Ja reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties kļūdu labot, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir ieausta laika audēklā. Ir vērtīgi to atcerēties, kad atskatīšos atpakaļ.
Vainas apziņa ir stiprs ierocis, kas var mainīt manu, manas ģimenes dzīvi, ja pakļausimies tai. Nonācu līdz secinājumam, ka man ir vērtīgi dažreiz šīs sajūtas just, lai saprastu ka neesmu robots, bet sieviete, kas pārgurst meklējot patiesību, kuras nav! Tie ir attelpas brīži no perfekcijas, kas dabā nemaz nepastāv. Vainas apziņa ir tā, kas neliek"atslābt" skrienot maratonu, jo vakar apēdu vairāk nekā vajadzēja, vainas apziņa ir tā, kas dzen uz priekšu, jo pati esmu uzstādījusi savu latiņu. Vainas apziņa ir tā, ka liek saredzēt kā dēļ es tā cenšos, kā dēļ es vēlos būt laimīga.. nemanot mana vainas apziņa pārtop par motivātoru turpināt darbu.. vai tā vispār var būt? Jā, es mācos no kļūdām, vai tas mani motivē tas nepieļaut nākotnē.. laikam tā to var nosaukt. 
Laime ir individuāls dvēseles stāvoklis. Tai nav universālas receptes, katram novēlu rast savu prieka un harmonijas avotu!
Esiet uzmanīgi un neļaujiet vainas apziņai Jūs vadīt, bet izmantojiet to, lai atrastu savu harmonijas avotu!

Komentāri

  1. ļoti emocionāls raksts, arī man ka Cukuriņa mammai ir tieši tādas sajūtas un pārdomas, tu esi tas uzrakstījusi skaļi, dodot noprast, ka neesmu viena tāda.. ❤❤❤

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Neesi, gan :) Prieks, ka noder "skaļās" domas arī tev!

      Dzēst

Komentāra publicēšana

Šī emuāra populārākās ziņas

FREESTYLE LIBRE

Kā lejuplādēt datus no Libres (gan Libre 1, gan Libre 2) datorā?

Ātrā siera kūka