Sākums var nebūt tik grūts
Esmu laimīga sieviete, jo man ir divi dēli un brīnišķīgs vīrs. Jaunākajam tūlīt paliks 2 gadi un jāsaka godīgi, iegūtā pieredze kopšanas atvaļinājumā liek jautāt kāpēc mammas, kurām bērni diabētiķi netiekas un nepārrunā, nedalās savā pieredzē kā to dara jaunās māmiņas?
Jaunās māmiņas jūtas atvaļinājumos vientuļas, vēlas aprunāties un uzzināt vai visu dara un saprot savu mazuli pareizi.
Tā pat arī ir man - vai es visu daru pareizi būdama diabētiķa mamma?
Vai es pareizi izprotu, kāpēc vienā vai otrā situācijā ir kāpis vai krities cukura līmenis?
Vai kāds ir saskāries ar to, ka pēc bērna modināšanas nakts laikā, lai iedotu glikozi vai padzert sulu, nākamajā rītā bērns neatcerās, ka tika modināts un pat staigāja pa dzīvokli?
Un pats galvenai - manuprāt, izrunāšanās ir ļoti svarīga. Vai pastāv grupas, kur vecāki tiekas? Ja nē, vai tas būtu nepieciešams?
Šo jautājumu dēļ es izlēmu veidot un rakstīt blogu. Es jūtu, ka informācijas tik daudz, bet taj pat laikā, atgriežoties mājās no slimnīcas jautājumu vairāk nekā tie bija līdz šim un tad jau vai nu apjūc vai nu tu saņemies un improvizē, vai arī tu esi tik sasodīti pārliecināta, ja tas vispār ir iespējams, un turpini dzīvot un pierast pie jaunā dzīvesveida. Bet es atgriežoties mājās braucu uz veikalu, meklēt produktus un studēt produktu etiķetes, skaitīt ogļhidrātus. Bet nemaz nebija vajadzīgs - 90% mūsu iepirkumu saraksts nemainījās, ja to man būtu kāds pateicis ātrāk, es būtu rīkojusies savādāk un laiku pavadījusi ar bērnu.
Ja varu palīdzēt kaut vienai māmiņai vienkārši izrunājoties, es būšu neizsakāmi priecīgi, ka spēju palīdzēt šaj grūtajā dzīves posmā un kāds spēs palīdzēt man. Tāpēc uzskatu, ka ja dalīšos ar savu pieredzi pēc iespējas ātrāk ar tiem, kurus tik tikko nesagatavotus nolika uz lāpstiņām "jaunais dzīvesveids", iespējams spēšu kādam sniegt nelielu atvieglojumu par to, ka diabēts nav pasaules gals un es, būdama tikai mēnesi par diabētiķa mammu, smaidu un zinu, ka viss ir iespējams!
Ar savu pieredzi vēlos informēt, ka nav tik melns kā liekas pašā sākumā - nekas nav beidzies, viss ir iespējam, jo mēs joprojām esam savas laimes kalējs!
Jaunās māmiņas jūtas atvaļinājumos vientuļas, vēlas aprunāties un uzzināt vai visu dara un saprot savu mazuli pareizi.
Tā pat arī ir man - vai es visu daru pareizi būdama diabētiķa mamma?
Vai es pareizi izprotu, kāpēc vienā vai otrā situācijā ir kāpis vai krities cukura līmenis?
Vai kāds ir saskāries ar to, ka pēc bērna modināšanas nakts laikā, lai iedotu glikozi vai padzert sulu, nākamajā rītā bērns neatcerās, ka tika modināts un pat staigāja pa dzīvokli?
Un pats galvenai - manuprāt, izrunāšanās ir ļoti svarīga. Vai pastāv grupas, kur vecāki tiekas? Ja nē, vai tas būtu nepieciešams?
Šo jautājumu dēļ es izlēmu veidot un rakstīt blogu. Es jūtu, ka informācijas tik daudz, bet taj pat laikā, atgriežoties mājās no slimnīcas jautājumu vairāk nekā tie bija līdz šim un tad jau vai nu apjūc vai nu tu saņemies un improvizē, vai arī tu esi tik sasodīti pārliecināta, ja tas vispār ir iespējams, un turpini dzīvot un pierast pie jaunā dzīvesveida. Bet es atgriežoties mājās braucu uz veikalu, meklēt produktus un studēt produktu etiķetes, skaitīt ogļhidrātus. Bet nemaz nebija vajadzīgs - 90% mūsu iepirkumu saraksts nemainījās, ja to man būtu kāds pateicis ātrāk, es būtu rīkojusies savādāk un laiku pavadījusi ar bērnu.
Ja varu palīdzēt kaut vienai māmiņai vienkārši izrunājoties, es būšu neizsakāmi priecīgi, ka spēju palīdzēt šaj grūtajā dzīves posmā un kāds spēs palīdzēt man. Tāpēc uzskatu, ka ja dalīšos ar savu pieredzi pēc iespējas ātrāk ar tiem, kurus tik tikko nesagatavotus nolika uz lāpstiņām "jaunais dzīvesveids", iespējams spēšu kādam sniegt nelielu atvieglojumu par to, ka diabēts nav pasaules gals un es, būdama tikai mēnesi par diabētiķa mammu, smaidu un zinu, ka viss ir iespējams!
Ar savu pieredzi vēlos informēt, ka nav tik melns kā liekas pašā sākumā - nekas nav beidzies, viss ir iespējam, jo mēs joprojām esam savas laimes kalējs!
Komentāri
Ierakstīt komentāru