Bailes

Būt slimam ar diabētu - nav viegli, nav viegli to pieņemt, bet būt insulīnatkarīgam - tas ir vēl sarežģītāk. 

Bērns domā, ka viņš ir saslimis un mēs atrodamies slimnīcā, lai izārstētos un viņš gatavs izciest sāpes, jo saprot, ka tas ir nepieciešams, lai kļūtu veselam - bet kā lai pasaka bērnam, ka tu nekļūsi vesels un priekšā vēl garš ceļš.

Kad dēlam noņēma sistēmu, viņš atdzīvojās un varēja nedaudz izkustēties. Bet tad sākās otrs posms - 

dūrieni pirkstos pēc kā seko dūriens ar insulīnadatu. Dēls sākumā neļāva sev durt nekur, viņš raudāja, kliedza un pretojās, biju grūti pierunāt. Mēs aprunājāmies un sarunājām. Biju pateicīga, ka mana audzināšana un spēja jau sarunāt ar savu dēlu - padara šo nepatīkamu procedūru vispār iespējamu.

Manam dēlam bija bail no nezināmā, pēc pirmā dūriena, otrs vairs nebija bailīgs un pat nesāpīgs. Viņš saprata, ka tas nav ne kas traks un ļāva māsiņām durt. Vakarā bija jādur arī kājā, jo kā zināms ir divi veidi insulīna - ātras un lēnas darbības. Un lēnas darbības jādur augšstilbā vai dibenā. Atkal saskāros ar bērna attieksmi pret dūrienu kaut kur citur - man jau likās, tu tak zini kā tas ir, nevajag baidīties, bet kāja un rokas nav viens un tas pats un bērni to uztver savādāk. Ļoti raudāja un pretojās dūrienam kājā. Es sāku uztraukties, nezināju kā lai paskaidro, ka tas ir tik dzīvībai nepieciešami, ka tas ir obligāti jāizdara. Es lūdzos un solīju, ka tas nesāpēs, bet es taču nemaz to nezinu, es taču nezinu kā tas ir durt šīs adatas vairākas reizes dienā, es taču nezinu, bet apgalvoju. Iespējams tāpēc dēls netic, jo redz ka esmu nepārliecināta un saku to, jo tas ir jāsaka. Ja godīgi, es vairs neatceros kā mēs panācām, ka viņš ļāva sev iedurt. Atceros tikai to, ka 15min stress pazuda 2 sekundēs un viņš kā nekas nebūtu noticis piecēlās, kamēr man joprojām dauzījās sirds. Tagad dēls zinājā kā tas ir durt rokās un kājā un nākamās reizes viņš nebaidījās, jo zināja ko sagaidīt, zināja sajūtas, kas pārņems viņa ķermeni, zinās kas sekos pēc tam. Pēc dienas, mani māsiņas aicināja pārņemt stafeti un pašai durt - dēls atkal nebija tam gatavs. Kad vēlējos pati viņam durt, viņš atteica, jo bija nobijies, ka varu izdarīt kaut ko nepareizi un sāpīgi - es neuzstāju. Taču iekšā bija pretrunīgas sajūtas - dēls uzticās vairāk svešai tantei nekā mammai. Bet vai tas nav vienalga, tak galvenais, ka viss notiek un bērns nesatraucas. Bet vai tiešām vienalga?

Arī šajos brīžos tu sevi šaudi un domā kāpēc tā ir, un tā jau nestabilā emocianālā stāvoklī, es spēju sev kaut ko pārmest, kaut gan tas nebija vajadzīgs. Jo dēls vienkārši baidījās no nezināmā ar mani. Bet pēc tam, kad atkal parunāju ar dēlu un teicu, ka mammai jāmācās, lai varu palīdzēt viņam turpmāk, viņš piekrita. Šobrīd šo rakstot un atceroties es saprotu, cik daudz manam bērnam bija situācijas, kuras nekad dzīvē nav piedzīvojis un bailes no nezināmā viņu pārņema vairāk nekā tas notiek parastajā dzīvē. Situācijas, kurām ir tikai viens ceļš, gribi vai nē. 

Trešajā diena viņš sāka sev durt pats - tas bija pārsteidzīgi ātri un liekas, ka tajā brīdī aptvēru, cik ātri pats bērns ir pieņēmis šo situāciju. Jā, viņš neizprot to līdz galam, jo vēl ir bērns, bet nevajag arī, vismaz pagaidām. Galvenais, ka ar savu piemēru, viņš parādīja, ka ir gatavs pārmaiņām, atpakaļ ceļa nav - ir jāturās tikpat braši un kur vajag jāiedrošina.

Sākumā dūrām tikai rokās un kājās, bet kā jau zināms, tad to darīt ilgstoši nedrīkst un duršanas vietas ir jārotē - nākamais mērķis - vēders. 

Arī šoreiz bija ļoti grūti pierunāt, pat neskatoties, ka uz injekcijas brīdi nāca citi ar diabētu slimi bērni un dūra sev vēderā, viņu tas neiedrošināja - tā bija viņu pieredze, dēlam šīs pieredzes nebija - tas bija atkal kaut kas jauns un nezināms. Bailes ir tik spēcīgas, ka dēlam bija jāsaka tik daudz un dažādas lietas, ka tagad saprotu, ka īstā un pareizā ceļa nevienam nav, ka tas ir tik ļoti atkarīgs no paša bērna un viņa dzīves redzējuma. Izzināt kāpēc viņš nevēlas ir nepieciešams, lai sniegtu viņam atbildi, pat ja tā ir ļoti skarba. Es iepriekš viņu negatavoju tam, ka būs jādur gan rokās, gan kājās, gan vēderā un dupsī. Es nezinu, ja teiktu - vai tas atvieglotu visu šo pierunāšanas procedūru vai tieši otrādāk sarežģītu, bet atcerietis - Jūs pazīstat savu bērnu! Ir brīži, kad bērns stūrgalvīgi ieņem sev vēlamo rezultātu un dara visu, lai viņam piekāpjas - manā situācijā tā bija ar vēderu, jo viņš redzēja, ka ir iespēja durt rokās, viņš jau zināja kā tas ir un neizprata un nevēlējas durt vēderā. Es vienkārši nespēju neko padarīt un piekāpos viņa vēlmei durt rokā, jo šajā situācijā tu tomēr domā par to, ka bērnam tā pat jau visa diezgan, nu varbūt vēlāk...

Nākamajā dienā, viņš pats piedāvāja durt vēderā ar noteikumu, ka pats to darīs nevis māsiņa vai es. Kāds bija mans prieks - tagad bērns nevis saprot, ka tas jādara, bet viņš iepriecina mammu, parāda to kāds viņš ir malacis. Es priecājos par tādu pavērsienu, iedomājies, priecājos par to, ka bērns dur sev vēderā.. ak, tas skan tik nepareizi. Protams, tas bija labi, bet es biju tik sasodīta lepna par viņu, ka viņš ir apdomājis to, ko teicu un to ko uzsvēru, iespējams savādāk, bet tas bija liels atvieglojums man, jo pārdzīvot un domāt, kā lai viņu motivēt un pierunāt uz šādām lietām ir pagrūti. Es esmu tik pateicīga, ka viņš man jau ir apzinātā vecumā, spēj pats pieņemt lēmumus un palīdz arī man pārvarēt savas bailes no nezināmā. 

Kad injekcijas rokās, kājās un vēderā bija veiktas, mājās mums bija jauns nezināmais - dupsis. Šoreiz viss bija krietni savādāk, iespējams tāpēc, ka nebija svešu cilvēku, vides un kur viņš brālim un tētim varēja parādīt, ka viņam nav bail.

Tagad mūsu diabēta dienasgrāmatā, lauciņā "Piezīmes" rakstām vietu, kur duram, katru dienu to mainot, lai pašiem un bērnam neaizmirstas. Tas arī palīdz bērnu dārzā, ja no rīta mēs neveicam injekciju, tad nerodas neziņas jautājums: kur durt.
Bailes tā ir normāla parādība, katrs no kaut kā baidās. Bet jāsaprot, ka bailes ietekmē mūsu spēju normāli funkcionēt, tāpēc, manuprāt, runāt ar bērnu, kad viņam bail un kad viņš jūtas drošībā, ir dažādas lietas. Varu dalīties savā pieredzē, cerībā, ka ikkatrs spēs atrast veidu kā pārvarēt savas un bērna bailes. Jo tiklīdz vienas bailes pārvarētas, iestājas gandarījuma sajūta par paveikto!