Jo ātrāk pieņemsi - jo efektīvāk palīdzēsi bērnam!
Dēlam 6 gadi un liekas - par ko? Ko es izdarīju ne tā.? Ko palaidu garām, kur biju par mīkstu, kur biju par stingru.., vainas apziņa izēd no iekšas un es meklēju atbildes.. bet atbilde bij tik neparedzama - ka es to nevarēju ietekmēt, ka tas ir noticis un pie tā nav vainīgs neviens.. neviens.. Kā neviens? Bet kāpēc manam bērnam, kāpēc? Es nespēju pieņemt ko tādu... Bet tad es satiku māmiņu, kurai arī bērns diabētiķis.
Vēlos pateikties mammai, kas sniedza man pirmo atbalstu, un neapzinoties ar savu piemēru parādīja, ka viss nav tik traki kā liekas. Viņas meitiņai ir tikai 10 mēneši, 10 - iedomājies.. vēl būdams zīdainītis, šim bērnam vairs nezinās kā dzīvot savādāk - iespējams tas pat ir labāk, jo nebūs iespējas salīdzināt. Bet tas mani šausmināja vēl vairāk, ka šaj slimībai nav piemērotā vecuma, katram tas ir pa savam grūti. Bet skatoties, cik veikli mamma tiek galā ar enerģisko bērniņu, es sapratu - es arī tikšu galā. Viņa var - es arī varēšu. Un taj brīdi sapratu, ka jo ātrāk es pieņemšu mana bērna diabētu par faktu, ko vairs nevar mainīt, diemžel tas ir noticis, bet nedrīkst sevi žēlot, ir jāsaņmeas, jo tikai tad kad pieņemšu, es varēšu rīkoties un palīdzēt dēlam.
Es atkal atvēru internetvietni, otrā mamma stāstīja informāciju, ko bija jau noskaidrojusi, dzīvojot slimnīcā un es sajutu ka esmu gatava uzņemt informāciju un pirmo reizi es varēju par to runāt bez kamola kaklā, bez nemitīgas raudāšanas - es varēju paskaidrot vīram, ka viņš arī nav ne pie kā vainīgs, ka dzīve nemainīsies un mēs nekļūsim nelaimīgi. Tieši otrādi, mums jādzivo tā, lai bērnam parādītu, ka viņš spēj ēst, sportot, ceļot un darīt visu to, ko dara pārējie, vienīgais būs jāiemācās to darīt pareizi un ar mēru. Ja vēlēsimies - mēs to spēsim - tikai jābūt velmei.
Tāpēc dārgie vecāki, lai cik grūti tas nebūtu - pieņemiet to, jo nu vairs neko nevar ietekmēt, jaunais dzīvesveids ir un Jūs varēsiet ātrāk adoptēties, ja pieņemsiet un būsiet ar paši ar sevi tikuši skaidrībā, tad varēsiet uzzināt kā un ko ir jādara, lai bērns un Jūsu ģimene ar to tiktu galā.
Vēlos pateikties mammai, kas sniedza man pirmo atbalstu, un neapzinoties ar savu piemēru parādīja, ka viss nav tik traki kā liekas. Viņas meitiņai ir tikai 10 mēneši, 10 - iedomājies.. vēl būdams zīdainītis, šim bērnam vairs nezinās kā dzīvot savādāk - iespējams tas pat ir labāk, jo nebūs iespējas salīdzināt. Bet tas mani šausmināja vēl vairāk, ka šaj slimībai nav piemērotā vecuma, katram tas ir pa savam grūti. Bet skatoties, cik veikli mamma tiek galā ar enerģisko bērniņu, es sapratu - es arī tikšu galā. Viņa var - es arī varēšu. Un taj brīdi sapratu, ka jo ātrāk es pieņemšu mana bērna diabētu par faktu, ko vairs nevar mainīt, diemžel tas ir noticis, bet nedrīkst sevi žēlot, ir jāsaņmeas, jo tikai tad kad pieņemšu, es varēšu rīkoties un palīdzēt dēlam.
Es atkal atvēru internetvietni, otrā mamma stāstīja informāciju, ko bija jau noskaidrojusi, dzīvojot slimnīcā un es sajutu ka esmu gatava uzņemt informāciju un pirmo reizi es varēju par to runāt bez kamola kaklā, bez nemitīgas raudāšanas - es varēju paskaidrot vīram, ka viņš arī nav ne pie kā vainīgs, ka dzīve nemainīsies un mēs nekļūsim nelaimīgi. Tieši otrādi, mums jādzivo tā, lai bērnam parādītu, ka viņš spēj ēst, sportot, ceļot un darīt visu to, ko dara pārējie, vienīgais būs jāiemācās to darīt pareizi un ar mēru. Ja vēlēsimies - mēs to spēsim - tikai jābūt velmei.
Tāpēc dārgie vecāki, lai cik grūti tas nebūtu - pieņemiet to, jo nu vairs neko nevar ietekmēt, jaunais dzīvesveids ir un Jūs varēsiet ātrāk adoptēties, ja pieņemsiet un būsiet ar paši ar sevi tikuši skaidrībā, tad varēsiet uzzināt kā un ko ir jādara, lai bērns un Jūsu ģimene ar to tiktu galā.
Bučas!!!
AtbildētDzēstPaldies par atbalstu!
Dzēst