Žēlumam ir jēga tikai tad, ja žēlotājs patiešām var palīdzēt. Citos gadījumos tas ir "žēlojamā" šantāžas ierocis

Dārgie lasītāji, vēlos uzsvērt, ka Jūsu bērns ir tāds pats kāds bija pirms Jums pateica, ka ir Jūsu dzīvē parādījies diabēts. Nemēģiniet aizliegt saldumus vai citus ēdienu un nodarbes, tos var mēreni ierobežot, bet nevis aizliegt - neradiet savos bērnos riebumu pret diabētu. Bet arī neesat pārāk vieglprātīgi un ar neierobežošanu ar nedrīkst aizrauties.

Es uzsveru no paša sākuma, ka nedrīkst žēlot ne viņu, ne mūs pašus - ir jādzīvo tālāk! Žēlojot, mēs tikai varm nodarīt pāri sev mīļajiem, bērns - ir gudrs un ātri vien sāk manimpulēt ar situāciju. Esiet uzmanīgi - Jūs pazīstat savu bērnu. 

Sākumā mēs gribējām ļaut dēlam visu, ko nepajautās - tur atbilde viennozīmīgi būs jā, bet kad tu saproti, ka tu paliec tik bezspēcīgs pret bērna iegribām un tu saproti, ka tas nav pareizi, tu saproti, ka tu žēlo.. un kā lai nežēlo? Kā - bet ir jābūt stipriem! Es nesaku, ka būs viegli, bet tas ir atkarīgs tikai no Jums vai Jūsu bērns ies ārā un rotaļāsies ar tiem pašiem bērniem ko līz šīm. Vai viņš ēdis to pašu ko līdz šim, vai viņš apmeklēs pulciņus un treniņus, ko apmeklēja, iespējams, gadiem - tas viss atkarīgs no vecākiem, kuri šajā situāciju izlemj, viņuprāt kā būs labāk bērnam, bet īstenībā neaizdomājos, ka ir īstenība.

Ja šaubaties - pajautājiet bērnam, ja viņš jau ir vecumā, kad spēj atbildēt. Ja protm poņēmt lēmumus- lai turpina, diabēta dēļ nav jāmaina dzīve, diabēts ir savādāks dzīvesveids - veids, cik regulāri sekot savam veselības stāvoklim; veids kā iemācīt citiem - kas ir diabēts un zināt par to visu; veids kā būt drosmīgam un pašam durt sev nezkaitāmo daudzumu insulīna; vieds kā kļūt patstāvīgam varbūt ātrāk nekā citi, tas ir veids kā bērns var dzīvot un priecāties, izgudrotot un celt un nodarboties ar visu ko vēlas - vecāku uzdevums ir palīdzēt un atbalstīt un iemācīt, ka viņš pats ir savas veselība noteicējs, bet mēs varam tikai palīdzēt to uzturēt tādā līmenī kādā viņš pats to vēlēsies! Es savam dēlam saku, ka viņš ir sava ķermeņa priekšnieks un viņam pašam jāsaprot, ja viņš neklausa aizrādījumam apsēsties malā un nedaudz atvilkt elpu augsta cukuru dēļ, bet turpinās bizot ar savu jaunāko brāli, tad viņam jāsaprot, ka tas pasliktinās viņa veselību. Ka par sevi jārūpējas. Viennozīmīgi es varu viņu piespiest apsēsties un dusmīgi norādīt uz to kā un kas jādara, bet es domāju vai tas nenovedīs līdz pretējai darbībai un viņš vienkārši kādu dienu par spīti man varētu darīt ko nepareizu, tikai lai pierādītu, ka spēj pats izlemt kā un kur viņš sevi kontrolēs.

Esmu ne vien vien norāvusies un nogurums, negulētās naktis ņem virsroku un negāciju bērns izjūt uz sevis, bet tas ir pēdējais ko vēlētos, lai viņš izjustu, ka es diabēta dēļ neizguļos, ka es diabēta dēļ slikti jūtos un dusmojos - viņš pie tā nav vainīgs, nedrīkst izgāst, jāatrod veids kā sevi izlādēt. Galvenais to saprast un strādāt pie tā, jo es esmu tikai cilvēks, kurš var emocianāli arī viena brīdī sabrukt, tāpēc es esmu tik pateicīga par savu vīru, kas māk mani nomierināt un iespējams uzņemt negāciju uz sevis, atgādinot, ka es neesmu vienīgā, kas ir nogurusi un kas mēģina pielāgoties jauniem apstākļiem. Pret to man nav ko sacīt - taisnība pilnā mērā. Man nav attaisnojua dusmoties un teikt, ka esmu nogurusi, jo mans mazais dēliņš arī tāds ir. Ne jau es sev duru 6-8 reizes dienā insulīnu un tikpat pirkstā, ne jau mani kontrolē, lai pārbaudītu cukuru, lai pārbaudītu vai ko neesmu apēdusi izdzērusi. Ne jau man 10 reizes dienā jautā kā es jūtos. Rakstot pati saproti, cik tas ir grūti...

Vai kādreiz spēšu nedomāt un nebaidīties, ka nesabojāšu bērnu ar savu bijību pret jauno dzīvesveidu.. It kā visu ko vēlos - lai bērns vismāzāk izjustu izmaiņas savā dzīvē - bet jāsāk ar savu attieksmi..