Bērnu dārzs

Kad parādījās pirmā sapratne par to, kas tad diabēts tāds ir - ka bērns ir kļuvis insulīnatkarīgs un skrupulozi jāpieiet pie tā ko viņš ēd un cik daudz, jau slimnīcā jautāju sev - vai mēs varam turpināt bērnu dārza gaitas? Neskatoties uz to, ka mums ir pēdējais gads dārziņā un jau septembrī dosimies uz skolu, tomēr es šaudīju sevi ar jautājumu kā būs? Vai iespējams turpināt savu pilnās slodzes darbu un vest dēlu uz dārziņu? Vai parastajos dārziņos ir bērni diabētiķi, vai pēc diagnozes bērni sēž mājās? Jautājumu bija daudz...

Slimnīcā skaidroja, ka varēs - bet kā ir realitātē? Ar ko mums bija jāsaskarās.

Ņemot vērā, ka mūsu bērnu dārza vadības lēmumi ir vienmēr bijuši "interesanti" un dažkārt skaidrojumu nemaz nesniedza, tad par to vai vispār ņems pretī bērnu smagi šaubijos. Domāju, ka noteikti izdomās kādu ieganstu, ka bērnu dārzs nav šādiem bērniem piemērots. Tāpēc jau slimnīcā noskaidroju vai ir likumisks pamats atteikt bērnu uzņemt - NAV!

Bet ir izņēmumi, nu, piemēram, ja nav medmāsiņas dārziņā (mums ir bijis gads, ka dārziņā nebija medpersonāla 6 mēnešus, iespējams, kāds arī varētu ar tādu lietu saskārties), tad vadība noteikti pateiks, ka mums nav medpersonāla - piedodiet! Bet cik saprotu, tad uzņēmties rūpes par bērnu var kāds no dārziņa personāla, piemēram, audzinātājas, kuras apmācītu, tāpēc pa lielam nevajadzētu būt problēmam bērnu uzņemt.

Tad nu mēs pēc slimnīcas gājām uz dārziņu, lai aprunātos un tikt skaidrībā, ko un kā varam darīt lietas labā. Biju gatava visam, cīņas spars bija sagatavojies. Atnākot un runājot ar vadību, biju patīkami pārsteigta, ka problēmu uzņemt nav - ejiet un runājiet ar medmāsiņu. Attiecīgi, vadība atbildību deliģēja medpersonālam. Man tas derēja. Medmāsiņa riktīga forša un mēs kārtigi visu izrunājām. Es iesniedzu izrakstu no slimnīcas, kur bija aprakstīts viss svarīgākais - cik daudz maizes vienības jāed un cik daudz jāinjekcē insulīns. Protams, tās ir tikai provizoriskās devas un katra mamma saprot, ka iznākot no slimnīcas, tās turpmāk būs jāregulē patstāvīgi. 

Medmāsiņai pieredzes nebija ar tādu gadījumu, tāpēc teica, neskatoties uz to, ka alerģiju nav nekādu un viņš var ēst visu to pašu, ko pārējie, tikai noteiktās devās, ka izstrādās dēlam individuālu ēdienkrati, lai būtu pavisam droši, ka ogļhidrātu ir tik cik vajag. Mani tas apmierināja, jo vēlējos atbalstīt personālu jebkādi, jo sapratu, ka sadarbībai jābut ļoti labai, lai būtu labi rezultāti cukura līmenim. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka man jāuzticas 100% cilvēkiem, kas neko par diabētu nezin un nekad nav saskārušies. Tas nozīmē, ka es atstāšu bērnu citās rokās un pati nespēšu uzreiz reaģēt, ja kaut kas atgadīsies. Vai es to spēšu? Saprotu, ka man ir darbs, un neskatoties uz to, ka vīrs arī strādā, un es varētu sarunāt nepilna laiku darba dienu vai vispār pamest darbu, es sapratu, ka tas nebūs risinājums, jo jau pēc pāris mēnešiem mums būs jāuzsāk skolas gaitas un tur es vēlos būt droša, ka uz to laiku mēs uzspēsim kļūt patstāvīgi, kaut nedaudz. Tāpēc izlēmām, ka pirmo dārziņa nedēļu uz katru injekciju es būšu klāt un uzraudzīšu vai personāls visu dara pareizi. Jo medmāsa ir uz nepilnu darba laiku, 2 dienas ir tikai līdz 14 un piektdienas vispār nav, attiecīgi atbildība uzreiz pāriet audzinātāju pārziņā.

Otro nedēļu raudzīsimies kā rīkosiemies tālāk. Protams, lielākais palīgs ir LIBRE - tas deva lielu atsvaru tam, ka personāls var justies drošāk ar tādu iekārtu, jo personāls baidījās, ka mans dēls jebkurā brīdī var nokrist un tad parādīsies stress, panika - vai spēs reaģēt. Taču libre sagatavo un parāda aptuveno līmeni, tāpēc 80% uztraukums, manuprāt, personālam pazuda.

Bet viss nebija tik labi kā tas likās - pirmdien mēs ieradamies dārziņā un gājām pie medmāsiņās kā norunājām, taču viņa teica, ka vadība prasa vēl kādus papīrus, kur būtu rakstīts konkrētās maizes vienības katrai ēdienreizei un insulīna devas. Es skaidroju, ka tas viss ir izrakstā no slimnīcas, bet viņa uzstāja, ka ir nepieciešams kaut kāds papīrs. Es sapratu medmāsu - no viņas nav tas atkarīgs, jo to lūdz vadība. Ņemot vērā, ka es nezinu vai pastāv tāds papīrs vai nē, un to ka mūsu ģimenes ārste pieņēma no rīta, skrējam pie ģimenes ārsta. Protams ceļā es zvanīju uz darbu un teicu, ka manis nebūs, sapratu, ka ir sākusies neliela cīņa ar dārziņu. Domāju par to, cik tas ir netaisnīgi - ka man ir tikko pateikuši, ka dēlam ir diabēts, ka es tagad pati nezinu kā mēs dzīvosim un vai vispār mums izdosies savienot dārziņu, bet man vēl liek skraidīt pa iestādēm un vākt kaut kādus papīrus, kuriem pēc idejas nav nekādas jēgas. JO mēs paši noteiksim cik liela deva ir jādot vienā vai citā dienā/ēdienreizē, ka tā var mainīties, un tikai mēs spēsim informēt par to personālu. Tas papīrs, ko prasa, tā informācija ir atrodama izrakstā, es biju dusmīga un nesaprašanas pilna. Zvanīju uz BUKS, lai cilvēks, kas apmāca paskaidro, kas tas ir par papīru - taču man paskaidroja - tāda papīra nav. Tas ir kārtējais izdomājums, ar ko saskaroties bieži. Ģimenes ārste šo informāciju apstiprināja un izsniedza izziņu UZ PIEPRASĪJUMU, ierakstot tajā to informāciju, kas bija minēta izrakstā un pasvītrojot, ka bērnu neuzņemt nav iemesla. Gribu uzsvērt, ka manā gadījumā dārziņš un ģimenes ārsts atrodas līdzās, mani pieņēma bez pieraksta, vienvārd sakot - man paveicās. Es nevaru iedomāties, kas notiek gadījumos, ka tā nav un mammai ir jaskrien, jāgaida un laiks kamēr atrodas uz neapmaksātas slimības lapas aug.  Neviens par to nerunā - bet jā, tas nav normāli, ka tev vesels bērns, tu nevari uzsākt darba gaitas tikai tāpēc, ka dārziņš nelikumīgi atsaka uzņemt bērnu. Ka nevis dārziņš rada vidi, kas nepieciešama bērnam, bet mammai jārada vide personālam, lai varētu uzņemt bērnu - vai tas nav apsurds? Neviens par to nerunā - bet vajadzētu. Tajā brīdi tu jau tā pat jūties apjucis, vājš un nestabils, bet ja vēl tas ietekmē tavus ienākumus, tad tas visu pastiprina vēl vairāk. Cik gadījumu, kad runā par to, ko vecākiem jāpārdzīvo, kad tikko uzzina par diognozi, un cik vēl jācīnās un jāpārdzīvo, lai bērnu atgrieztu viņa ikdienā. Esmu dzirdējusi no vecākiem, ka ir atteikts uzņemt bērnu, minot dažādus iemeslus, un ja vecāks nezin kurp griesties un ja nav spēka cīnīties vai psiholoģiski izturēt to, vecāki padodas, izvēlas ceļu, ko viņiem uzliek par obligātu. Es saprotu, ka bērnu vecums bērnu dārzā no 1,5 - 6 un viennozīmīgi 1,5 gadīgam vai 6 gadīgam dzīve dārziņā ar diabētu ir krasi atšķirīga, bet mums vecākiem ir iespēja pašiem lemt, kuru ceļu mēs vēlamies iet!

Fuu, nu kad esmu savu sāpi izkliegusi, tad vēlos teikt, ka nedrīkst padoties, lai cik grūti būtu sākumā, ja ir nepieciešams - meklējiet cilvēkus, kas Jums palīzēs, gan apmācīt personālu, gan ikdienas gaitās.

Mums viss pagaidām ir labāk nekā varu iedomāties - pirmo nedēļu es biju uz visām injekcijām klāt, un personāls tika ar visu labāk nekā varēja iedomāties, jo pa lielam dēls ir tik superīgs un drosmīgs, ka injekcijas veic pats. Personālam tik atliek viņu palūgt to izdarīt un jāmāk pateikt cik daudz jādur. Otrā nedēļa mums pagāja jau bez manas klātbūtnes, pēc katra cukura līmeņa noteikšanas, man zvana un jautā, cik precīzi jādot insulīns. Tāpēc telefons man tagad ir vienmēr uzlādēts un lādētājs līdzi - man jābūt sazvanāmai. Uzreiz pateikšu, ka pati izstrādāju tabulu, kas atvieglotu personālam dzīvi:

 - Kā jārīkojas, ja PIRMS ēšanas cukura līmenis ir:

<4 - iedot x glikozes un vest ēst, pēc tam iedot x insulīna;

4,5-10 - iedot x insulīna;

>10 - iedot x insulīna + korekcija

 - Kā jārīkojas, ja Libre rāda (sākuma vienojāmies, ka mēra ik pēc 30min, tagad jau 1x stundā)

<4;

4,5-10

>10 - ir/nav pagājušas 2 stundas pēc iepriekšejās insulīna devas

utt. Katram noteikti būs savs individuāli izstrādāts, bet, ja plānojat vest bērnu uz dārziņu, ieteiktu tādu izveidot, lai personālam būtu konkrētas un skaidras darbības, kā jārīkojas attkarībā no cukura līmeņa. Tas palīdzēs ne tikai personālam, bet arī Jūsu bērnam un Jums. Jo ir situācijas, kad pie cukura 15 neko nevar darīt - jā, tas ir paaugstināts, bet insulīns ir iedots pirms 30 min, bet cukurs augsts. Var nosēdināt malā, lai pasēž mierīgs, bet iespējams viņš jau sēž mierīgi - vienkārši jāliek saprast, ka dažās situācijas atliek gaidīt.

Ja kādam ir sava pieredze, ar kuru vēlētos padalīties - rakstiet komentāros, es domāju, ka tas noderēs jebkuriem jauniem vecākiem, kas saskarsies ar jauno dzīvesveidu, kā nekā ikkatrs vecāks plāno savu atvasi vest uz dārziņu.