Neziņa ir kā starptelpa, kurā nobriest informācija

Tie kas saskārās ar šo jaunumu - diabēts, iespējams nemaz nezināja, kas tad īsti tas ir, gluži kā es.
Vārds ir zināms, dzirdēts – bet slimības nianses un ēnu pusi es nezināju.
Uzņemšanas nodaļā. Drosmīgs.
Gribētos taj brīdi kaut man būtu 30% no viņa drosmes...
Piektdienas vakarā mēs ieradāmies BUKS uzņemšanas nodaļā, kur visas nakts garumā ņēma analīzes un pierakstīja dažādus rādītājus. Es atrados blakus savam dēlam, kas tajā brīdī bija pieslēgt pie divām sistēmām, nezināju ko domāt un ko sagaidīt.
Meklēju internetā, kas ir diabēts, bet kad izlasīju par šausmīgām slimības sekām, pārstāju meklēt informāciju, jo nevēlējos tam ticēt un diagnoze vēl nav, viss būs labi.
Tā bija garāka nakts manā mūža, un domāju, ka ikkatrs vecāks, kas ir izgājis caur to – noteikti piekritīs. It īpaši, ka cerība tika sagrauta, kad oficiāli daktere paziņoja par diagnozi. Jūsu dēlam ir diabēts, būs jāmācās ar to sadzīvot.
Atceroties to brīdi, saskrien asaras, jo atceros, ka nespēju pateikt neko… es klusēju, dēls raudzījās manī un it kā tvertu kādu atbildi vai ziņu, ka varam iet mājās. Bet mājās mēs nevarējām iet, teica ka kādu laiku slimnīcā būs jāpaliek. Labi – bet cik ilgi?
Neviens nespēja man atbildēt konkrēti. Un tikai pēc tam, kad lūdzu, lai pasaka aptuvenos termiņus, vai tās ir dienas, nedēļas vai mēneši, man atbildēja, ka aptuveni 2 nedēļas.
Pēc negulētas nakts mūs sestdienas rītā aizveda uz nodaļu. Sestdiena un svētdiena – tikai dežurējošie ārsti, medmāsiņas, kas mainās no maiņas uz maiņu un parunāt ar kādu man nebija iespējas. Es raudāju, kad dēls gulēja un noslaucīju asaras, kad viņš bija pamodies. Es sapratu, ka man jābūt stiprai viņa dēļ. Vīrs un citi radi jautāja kas un kā, bet es spēju pateikt tikai to, ko pati redzu, neko vairāk komentēt nespēju. Nespēju runāt bez kamola kaklā, nespēju noticēt, ka dēlam ir tikai 6 gadi un viņa dzīve ir krasi mainījusies.
Es joprojām gaidīju, ka kāds atnāks un izstāstīs man, kas būs tālāk, kā šī slimība tiks ārstēta, ko mums šīs divas nedēļas plāno darīt, izmeklēt..
Diemžēl informācija nenāca pati – es saņēmos un jautāju visiem un visu, ko vien varēju. Ko nu kurš, kāds bij runātīgs, kāds ne tik un atbildēja, gaidiet ārstu. Bet nevajag gaidīt ārstu - jautājiet!
Neskatoties uz grūto sākumu - sagaidīju visiem zinošu glābēju, kura izstāstīja un pamācīja, kas jāņem vērā iestājoties jaunā dzīvesveida pulciņā. Liels paldies! Labi, ka mums ir tādas apmācības, protams, ka vēlamies vairāk, bet ko mēs paši darām, lai būtu vairāk? Tā man radās idejas par to, ko varētu darīt, lai citiem nebūtu jāpārdzīvo šī brīvdienu neziņa... cerams, ja kāds slimnīcā lasīs šo rakstu dienā, kad nespēs atrast kādu mierinājumu - cerams, ka tev, lasītāj, vismaz daļēji, bet sniedzu ieskatu tam, ka nevajag baidīties - viss būs un viss taps skaidrs.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Ar ko atšķiras Libre1 un Libre2 (FreeStyle Libre glikozes monitoringa sistēma)

Ierīce nepārtrauktai glikozes noteikšanai asinīs - Freestyle Libre System

FREESTYLE LIBRE