Diabēts ģimenē

Vai skolai esat gatavi? Pēdējā laikā šo jautājumu nācās dzirdēt bieži, ne tikai tāpēc, ka tuvojas kārtējais mācību gads, bet tāpēc, ka tuvojās mūsu pirmās skolas gaitas. Tas ir saviļņojoši ikvienam vecākam un arī mēs jūtam satraukumu par šo notikumu. Nevaram noticēt, ka pēc pāris dienām mans mazais dēls sāk lielo dzīves ceļu. Skolai nepieciešamais “inventārs” sarūpēts, bet uztraukums nav par to, domās ir kā mēs spēsim sadzīvot ar diabētu skolas sienās. Uztraukumu pilna, jau jūlijā mēģināju sazināties ar citām cukuriņu mammām, kurām 1.klase ir aktuāls jautājums. Sanāca arī piesaistīt kopējiem spēkiem māmiņu, kurai cukuriņš jau pabeidza pirmo klasi un var padalīties ar savu pieredzi. Ciemos pie cukuriņa Diemžēl nesanāca mums sanākt visām kopā, jo nākam visas no dažādiem Latvijas nostūriem, taču mani laipni uzņēma pieredzējušā cukuriņa mamma un dalījās ar savu pieredzi par to kā viņiem pagāja pirmais mācību gads. Tā pat man ļoti paveicās, ka esam Rīgā un diabēta apmācības mās

Ēdiena izvēlei katrs pievērš īpašu uzmanību, jo katram ir bērnības atmiņas ar savu garšu kādam noteiktam ēdienam un vispār ikviens vēlas baudīt un ēst gardu maltīti. Arī es esmu viena no tām, kurai patīk labi un GARŠĪGI paēst. Kopš dzīvi papildināja bērni un to košās un saldās garšu kārpiņas, esmu mēģinājusi savas prasmes arī kūku pagatavošanā. Pati neesmu kārumniece, šad tad patīk apēst kādu šokolādi, bet priekšroka tiek dota "sāļajiem" ēdieniem. Diabēts ienāca mūsu ģimenē martā, jūnijā dēlam bija dzimšanas diena un katru gadu es sarūpējusi viņa mīļāko torti, taču šogad, ņemot vērā jauno dzīvesveidu, es izvēlējos viņu nekārdināt ar saldo torti, ko noteikti drīkstētu apēst tikai mazu gabaliņu. Šobrīd saprotu, ka lēmums nebija pareizs, bija citas kūkas, taču labāk mazs gabals no tā, ko tiešām mīli, nevis... Laikam tas bija grūtāk man pašai, varbūt šobrīd tā ir atruna, katrā gadījumā būs vēl daudz un dažādi lēmumi, kuros kļūdīšos, bet tieši tāpēc es uzsāku interesēties kā la

Sekojot līdzi dažādai informācijai par ēdienu, kuru vērts izslēgt un tieši otrādi jālieto būdams cukuriņš, saskāros ar vienu, aktuālo sezonai, recepti: Kabaču uzkoda . Ilgi nedomājot, nolēmu izmēģināt, jo visi nepieciešamie produkti bija un vēlme iebarot kabaci, kas dēlam neiet pie sirds, ņēma virsroku. Izlēmu izmantot taktiku - lai pats gatavo, tad parasti sanāk gardāki ēdieni nekā, kad gatavo citi. Bijām pārnākuši no ikdienas darbiem un sākām gatavot. Diezgan ieilga mums tas process, jo ir tikai viena krāsns panna, tāpēc iesaku tiem, kas mēģinās, sākt ar šaurāko kabača galu, lai vairāk var uzlikt uz pannas, jo būs jāgaida 30min. No krāsns parādījās patīkama smarža, dēls teica, ka smaržo kā burgeri un pasmējāmies, ka īstenībā tādi kā burgeri arī sanāk, tik gaļas pietrūkst. Ņemot vērā, ka mans vīrs prasa gaļu vakariņās, tad nu viņam uztaisīju pildītu kabaci ar gaļu un bērniem vēl sacepu kotletes, ko piekost klāt. Sanāk treknāk un sātīgāk, bet ar ļoti zemu ogļhidrātu daudzum

Ikviens zina, ka nelaimē cilvēki satuvinās. Ja iepriekš bija tas kas bija, tad tagad esam sastapuši nesavtīgus un patiesus cilvēkus, kura dzīve saistīta ar cukuriņu. Ar gadiem, ikviens novērtē patiesu draugu. Draugu, kas ir tad, kad visvairāk nepieciešams. Martā sākām savu jaunu cukuriņu dzīvesveidu un kopš tā laika satiekos ar citām cukuriņu ģimenēm – nav ilggadīgā draudzība, bet galvenais, ka zinu, ka es varu pazvanīt un lūgt jebkādu palīdzību. Katrai ģimenei izņemot cukuriņa ceļu ir vēl savs dzīves stāsts, kas ne vienmēr ir pozitīvs un laimīgās dzīves piemērs. Skumji, ja nevaru palīdzēt, bet es jūtos labāk, ja kādam varu pateikt vismaz uzmundrinošos vārdus. Jo zinu kā ir dzīvot ar cukuriņu, bet, kad jāsastopas ar citām “problēmām,” un to, cik enerģijas un laika apēd šādu ikdienišķu problēmu kārtošana zina ikviens. Un nemanot tu paliec viens, jo nav laika un spēka ne kam citam. Tāpēc prieks, ka citas cukuriņa mammas atrod laiku un spēku regulārām tikšanām ar mani, lai saikne

"PIRMS" Laikam ikvienam, kas dzīvo ar jauno dzīvesveidu – diabētu, dzīve sadalījusies pirms un pēc. Atskatoties uz to kā bija un kā ir, sākumā asaras saskrien acīs, jo “pirms” viss bija savādāk.. Protams, ēdiens, veselība un ciemošanās, izklaides un viss kas saistīts ar dzīvi bez cukuriņa, viss bija tobrīd savādāk, tā vismaz man tagad šķiet, bet kā ir patiesībā? Meklējos papildus informāciju par jauno dzīvesveidu un runājot ar citiem cukuriņu vecākiem, saprotu, ka mūsu dzīve ir mainījusies tikai tik daudz cik paši nespējam to ietekmēt – attiecīgi, cukura pārbaudes un insulīna duršana, ēdienu skaitīšana utt. Bet pārējais ir palicis, par 80% tāds kā līdz šim. Es saprotu, ka cukuriņš mūs ir ietekmējis ļoti – esam vairāk emocionālāki, vairāk sabijušies un ir pieaudzis saraksts ar jautājumiem. Bet iespējams mēs darām par maz? Laikam ikvienai mammai rodas tāds jautājums, kas šķistu pavisam normāli, bet vai tiešām tā nostāja ar kādu atgriezāmies no slimnīcas mājās, ka mēģi