Cukuriņi

Ikviens zina, ka nelaimē cilvēki
satuvinās. Ja iepriekš bija tas kas bija, tad tagad esam sastapuši nesavtīgus
un patiesus cilvēkus, kura dzīve saistīta ar cukuriņu.
Ar gadiem, ikviens novērtē
patiesu draugu. Draugu, kas ir tad, kad visvairāk nepieciešams. Martā sākām
savu jaunu cukuriņu dzīvesveidu un kopš tā laika satiekos ar citām cukuriņu
ģimenēm – nav ilggadīgā draudzība, bet galvenais, ka zinu, ka es varu pazvanīt
un lūgt jebkādu palīdzību. Katrai ģimenei izņemot cukuriņa ceļu ir vēl savs
dzīves stāsts, kas ne vienmēr ir pozitīvs un laimīgās dzīves piemērs. Skumji,
ja nevaru palīdzēt, bet es jūtos labāk, ja kādam varu pateikt vismaz uzmundrinošos
vārdus. Jo zinu kā ir dzīvot ar cukuriņu, bet, kad jāsastopas ar citām “problēmām,”
un to, cik enerģijas un laika apēd šādu ikdienišķu problēmu kārtošana zina ikviens. Un
nemanot tu paliec viens, jo nav laika un spēka ne kam citam.
Tāpēc prieks, ka citas cukuriņa
mammas atrod laiku un spēku regulārām tikšanām ar mani, lai saikne starp manu
cukuriņu un citu ir ciešāka, lai viņiem savu dzīvi ejot būtu jau draugi no
bērna kājas – tas patiesais draugs. Protams, neviens nezin vai tā būs, bet es
ticu tam, ka tā varētu būt – tāda neliela cerība par skaistu draudzību. Šādas
tikšanās parasti ir vienas no vērtīgākajām manā dzīvē, jo palīdz tikt galā ar
daudziem jautājumiem un caur sarunām un jokiem spēju “aizmirsties,”
neskatoties, ka cukuriņu manā klātbūtnē ir vairāk. Brīži, kad uzlādējos un gatava kalnus gāzt. Tie ir brīži, kad ķeru mirkli.
Diemžēl mūs iepazīstināja
cukuriņš, diemžēl tas mūs vieno, bet bez bēdām nekad neuzzināsim prieka cenu.
Tiekamies jau pavisam drīz…
Komentāri
Ierakstīt komentāru