Cukuriņi

Ikviens zina, ka nelaimē cilvēki satuvinās. Ja iepriekš bija tas kas bija, tad tagad esam sastapuši nesavtīgus un patiesus cilvēkus, kura dzīve saistīta ar cukuriņu.

Ar gadiem, ikviens novērtē patiesu draugu. Draugu, kas ir tad, kad visvairāk nepieciešams. Martā sākām savu jaunu cukuriņu dzīvesveidu un kopš tā laika satiekos ar citām cukuriņu ģimenēm – nav ilggadīgā draudzība, bet galvenais, ka zinu, ka es varu pazvanīt un lūgt jebkādu palīdzību. Katrai ģimenei izņemot cukuriņa ceļu ir vēl savs dzīves stāsts, kas ne vienmēr ir pozitīvs un laimīgās dzīves piemērs. Skumji, ja nevaru palīdzēt, bet es jūtos labāk, ja kādam varu pateikt vismaz uzmundrinošos vārdus. Jo zinu kā ir dzīvot ar cukuriņu, bet, kad jāsastopas ar citām “problēmām,” un to, cik enerģijas un laika apēd šādu ikdienišķu problēmu kārtošana zina ikviens. Un nemanot tu paliec viens, jo nav laika un spēka ne kam citam.

Tāpēc prieks, ka citas cukuriņa mammas atrod laiku un spēku regulārām tikšanām ar mani, lai saikne starp manu cukuriņu un citu ir ciešāka, lai viņiem savu dzīvi ejot būtu jau draugi no bērna kājas – tas patiesais draugs. Protams, neviens nezin vai tā būs, bet es ticu tam, ka tā varētu būt – tāda neliela cerība par skaistu draudzību. Šādas tikšanās parasti ir vienas no vērtīgākajām manā dzīvē, jo palīdz tikt galā ar daudziem jautājumiem un caur sarunām un jokiem spēju “aizmirsties,” neskatoties, ka cukuriņu manā klātbūtnē ir vairāk. Brīži, kad uzlādējos un gatava kalnus gāzt. Tie ir brīži, kad ķeru mirkli.

Diemžēl mūs iepazīstināja cukuriņš, diemžēl tas mūs vieno, bet bez bēdām nekad neuzzināsim prieka cenu. Tiekamies jau pavisam drīz…