Pirms un pēc...


"PIRMS"
Laikam ikvienam, kas dzīvo ar jauno dzīvesveidu – diabētu, dzīve sadalījusies pirms un pēc. Atskatoties uz to kā bija un kā ir, sākumā asaras saskrien acīs, jo “pirms” viss bija savādāk.. Protams, ēdiens, veselība un ciemošanās, izklaides un viss kas saistīts ar dzīvi bez cukuriņa, viss bija tobrīd savādāk, tā vismaz man tagad šķiet, bet kā ir patiesībā?
Meklējos papildus informāciju par jauno dzīvesveidu un runājot ar citiem cukuriņu vecākiem, saprotu, ka mūsu dzīve ir mainījusies tikai tik daudz cik paši nespējam to ietekmēt – attiecīgi, cukura pārbaudes un insulīna duršana, ēdienu skaitīšana utt. Bet pārējais ir palicis, par 80% tāds kā līdz šim. Es saprotu, ka cukuriņš mūs ir ietekmējis ļoti – esam vairāk emocionālāki, vairāk sabijušies un ir pieaudzis saraksts ar jautājumiem. Bet iespējams mēs darām par maz?
Laikam ikvienai mammai rodas tāds jautājums, kas šķistu pavisam normāli, bet vai tiešām tā nostāja ar kādu atgriezāmies no slimnīcas mājās, ka mēģināsim neko sava dēla dzīvē nemainīt, lai viņš nejustos “savādāks” ir pareiza? Tagad viss kā matemātikas formula – ēdam cik gribam (ne gluži, tomēr ogļhidrātu daudzums tiek skaitīts) un ko gribam – duram un turpinām dzīvot, bet vai tā ir pareizi? Jā, dēls ir vēl bērns un šogad tikai uzsāks mācību gaitas skolā, attiecīgi, negribās “laupīt” saldumu viņa, nu jau, rūgtajā dzīvē. Tāpēc šobrīd ļaujam ēst, kas garšo – protams, biežvien ir vārdi - ”ja tu to vēlies, tad jāizmēra, jāiedur un jāpagaida”, vai – “nevar, jo nebija ierēķināts, tad vēlāk”, vai “nevar,” utt.
"PĒC"
Sākumā bija ļoti grūti atteikt tās lietas, ko viņš ikdienā “pirms” bija ēdis, it īpaši, kad ir mazais brālis, kas tiek pie tiem “uz doto brīdi aizliegtajiem” produktiem, kas visbiežāk ir straujie cukuru paaugstinātāji. Tagad jau iestājies pieradums pie jaunajiem noteikumiem gan dēlam, gan mums. Aizvien retāk iezogas vainas apziņa, ka kaut ko bērnam neiedodam, jo pieredze un dēla sapratne par to, ko var un ko nē – aug. Līdz ar to samazinās “neērtās” atteikuma situācijas, bet tomēr “pēc” šādas situācijas, it īpaši ciemojoties, ir parādījušās.
Noskatoties video, kur vizualizē bērna vienas dienas laikā notiesāto produktu daudzumu pārvēršanos cukurā, es aizdomājos..

Aizdomājos vai dēlam nebūtu jāmaina produkti. Jo tas cukura daudzums, ko turpinām ēst ir iespaidīgs. Tad atskārtu, ka ledusskapī un plauktos ir tas, ko visa ģimene ēd, attiecīgi jāsāk mainīt savus paradumus, lai tos varētu ieviest bērnam. Bet vai mēs esam gatavi atteikties no saviem “dzīves kārumiem” un pat vienkārši no produktiem, kas šķiet veselīgi un draudzīgi mums, bet mūsu dēlam ne vienmēr. Kaut vai banāns – liekas auglis, ko lietojām ne pārāk bieži, bet augļu traukā, tas vienmēr ir bijis, jo ģimenē aug mazāks dēls, kur banāns ir ērts uzkodas līdzeklis. Taču tagad – mēs tos iegādājamies retāk, tādā veidā mazākajam nelaupot iespēju ēst šos augļus, bet vecāko nekārdināt par daudz, un izmantot zemo cukuru reizēs. No šī augļa nebūtu grūti atteikties, bet kā ir ar citiem augļiem un saldumiem, kuru sastāvā ir tiešais cukurs? āboli, bumbieri, persiki, aprikozes utt.. cepumi, sulas, biezpiena sieriņi, saldējums, tortes, konfektes…utt. Liekas var uzskaitīt un uzskaitīt. Par laimi “pirms” dēls nav bijis kārumnieks, bet “pēc,” kad ir “aizliegts,” kāre ir pieaugusi.
Saprotu, ka nevar izslēgt un laupīt pārējiem to, ko nebūtu ieteicams cukuriņam un, ņemot vērā, ka šobrīd ir pārliecība, ka tik daudz jau tos saldumus neēdam, taču “pēc” esam palikuši gudrāki un zinām, ka cukurs nav tikai saldumos, bet miltos un griķos arī. Te ir tā dilemma. Ko darīt vairāk un vai vajag?
AttÄ“lu rezultāti vaicājumam “lowcarb”Atradu zemo ogļhidrātu diētu. Domas dalās, bet sev secinājumus esmu izdarījusi – pieaudzis cilvēks pats var strādāt ar saviem paradumiem un ieradumiem, un viss ir atkarīgs no cilvēka, bet bērns ir atkarīgs no vecāka lēmumiem. Nekad netiks atcelts dabas likums – ko sēsi, to pļausi. Labu ražu iegūsim, ja labu sēklu sēsim labā augsnē. Ja sēkla būs bojāta, pat labi koptā augsnē neizaugs veselīga un laba raža.


Filozofējot domāju – vai mana sēkla, būdama nedaudz bojāta, izaugs par veselīgu un labu ražu, dzīvojot tā kā dzīvojam? Diezgan skarbi – bojāta. Būtībā esmu optimiste ar reālu dzīves skatījumu, rakstu un saprotu, ja sirds liek mainīt augsni – tad nekļūdās un jāpiedomā pie produktu izvēles un “knifiem” ar ko dalās citi jaunajā dzīvesveidā.  Bet kā to darīt, rādīs laiks. 
Pārskatot telefonā bilžu galeriju, kur ir bildes “pirms” un “pēc,” saprotu, ka ceļš kļuva par upi, kas sākas ar pilienu, tad kā šaura tērcīte, mierīgi uz priekšu ritot, tā kļūst ūdeņiem bagātāka, bet vienmēr turas savos krastos. Un ir jāveic tāls ceļš, lai cienīgi, bez nožēlas un sāpēm saplūstu ar milzīgo jūru. Ceļā tai pievienojās un pievienosies daudzas straumes un citas upes, tā kļūs platākā un platāka, tā lai pieejama ikvienam. Priekšā upei klintis, kalni, biezi meži un varbūt pat tuksneši un neskaitāmi šķēršļi, kurus pārvarot, pēcāk nesavtīgi varēs ieplūst kopīgajā okeānā…
Katrs atrod un izvēlas savu ceļu, kurā gan “pirms”, gan “pēc” iespējams baudīt un būt laimīgiem. Tas viss atkarīgs no mums pašiem. Galvenais, ka esmu sapratuši, ka neskatoties uz sāpēm, mēs daudz esam ieguvuši “pēc”, sākot ar zināšanām, dzīves uztveri, draugiem un labsirdību no tiem, kam arī sāp. Tiem, kuri nav tā dēļ palikuši cieti kā akmens un tumši kā mākoņi, tie, kuri dod spēku kļūt par kaut ko labāku.
Un neskatoties uz nelielu sēklas bojājumu, rūpīga nezāļu ravēšana un kaitēkļu apkarošana, ļaus manam stādiņam izaugt stipram un nesīs vērtīgus augļus.


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ar ko atšķiras Libre1 un Libre2 (FreeStyle Libre glikozes monitoringa sistēma)

Ierīce nepārtrauktai glikozes noteikšanai asinīs - Freestyle Libre System

FREESTYLE LIBRE