Nekad nepiespiediet savus bērnus sekot jūsu sapņiem, viņi pieder citam laikam

Vai esat kādreiz piespieduši savu dēlu mācīties mūzikas instrumentu, pat ja viņš to nav gribējis? Vai arī piespiedāt savu meitu mācīties ēst gatavošanu, pat ja viņa nebija ieinteresēta. Ja atbilde ir "JĀ", tad jūs neesat viens, jo ir daudz vecāku, kuri vēlas, lai viņu bērni izmēģinātu jaunas lietas. Daudzi vecāki vēlas, lai viņu bērni tiktu pakļauti jaunām idejām un pieredzei, bet dažreiz daži vecāki pārspīlē. Un tas biežvien ir tad, kad paši vecāki nav realizējuši savus sapņus un ieceres vai aizmirst, ka tas kā redz pasauli bērns var pilnīgi atšķirties no tā, kā to saskatāt Jūs.

Daži vecāki savus bērnus uzskata par viņu pašu paplašinājumu, nevis atsevišķus cilvēkus ar savām cerībām un vēlmēm. Šie vecāki, visticamāk, vēlas, lai viņu bērni sasniegtu sapņus, kurus viņi paši nav sasnieguši. Mēs visi esam pieredzējuši vai vismaz dzirdējuši, kad vecāki pārspīlē savu pienākumu uzspiest savus sapņus bērniem. Mūsu kā vecāku pienākums ir vienkārši iepazīstināt un iepazīstināt savus bērnus ar dažādām viņiem pieejamām iespējām, pastāstīt viņiem par un pret un vienkārši atstāt lēmumu izvēlēties labāko. Mums vienkārši ir jāgaida un jāsniedz jebkāds atbalsts, kas viņiem varētu būt vajadzīgs, lai sasniegtu savus centienus.

Tipiskā Latvijas vidusšķiras ģimenēs gan tēvs, gan māte nenogurstoši strādā, lai savilktu galus kopā, un tomēr nav nepareizi no viņu puses sagaidīt, ka viņu bērni pacelsies no viņu līmeņa. Taču pēdējos gados mēs esam redzējuši, ka daudzi skolēni cieš no smagas depresijas līdz pašnāvībai, jo nespēj tikt galā ar snieguma spiedienu un bailēm, ka viņi nespēs attaisnot vecāku cerības. Vai ir kaut kas, ko mēs varam darīt kolektīvi kā sabiedrība vai vismaz kā vecāki dara kaut ko tādu, kas var būtiski mainīt nākotni, ko mēs vēlamies dāvāt saviem bērniem?

Diabēts ģimenē strauji maina gan vecāku, gan bērnu stabilitāti un paveras pilnīgi cita pasaule. Ja bērns ir samērā mazs, iespējams, neizprot visas diagnozes krāsas, bet vecāki pirmos gadus zaudē to nākotnes bildi, ko bija sev zīmējuši, iespējams, kopš bērnības. Daudzi atsakās no iesāktiem vai sen lolotiem sapņiem, jo finansiālā nestabilitāte un vēlme kontrolēt cukurus pārņem vecāku ikdienu un mēs vienkārši sākam veidot paši bērna pamatus, aizmirstot par savējiem un spēju bērniem veidot savu pamatu. Arī es tā darīju, taču, pateicoties Diabēta ceļvedim, es mainīju savu domāšanas veidu gan sākumā attiecībā pret sevi, gan attiecībā pret diabētu un pārējām lietām. Es skaidri pateicu - nē, diabēts nenoteiks manu un manas ģimenes dzīvi, ja vien mēs paši to nepieļausim.

Katrā no mums mājo vairākas lomas, bet viena no galvenām ir, protams, vecāku rūpes par atvasēm. Diabēts biežvien veicina pāraprūpi un jo ilgāk kontrolēt bērna diabētu, jo grūtāk to būs palaist..

Pavadiet kvalitatīvu laiku kopā ar bērniem: 

bērni, īpaši pusaudži, piedzīvo daudz pārmaiņu savā un apkārtnē vecumā, kad viņi nevar novērtēt savu lēmumu sekas. Šajā laikā viņiem ir nepieciešams atbalsts un norādījumi. Viena nepareiza draugu kompānija var pilnībā mainīt viņu likteni. Mums ir jānodrošina, ka viņi spēj pieņemt apzinātus un gudrus lēmumus sev un apkārtējiem cilvēkiem. Daudziem no mums vecāku trūkums ir bijis tieši darba dēļ, bet, pateicoties samazinātām izklaides iespējām, vecāki bija ar mums caur spēlēm, vismaz manā bērnībā, ko spilgti atceros un tagad izprotu kāda tam bija nozīme. Tie mazie soļi, ko ikdienā nejūtam, dara brīnumus nākotnē. Pilnīga diabēta uzraudzība neļauj bērnam izprast diabētu un veikt pašam savus lēmumus. Tieši mūsu kā vecāku domāšanas veids, kas ir labi un kas ir slikti ļoti ietekmē bērna izpratni un vēlmi censties, jo kāda jēga - ja vienmēr ir slikti?

Esiet atklāts un nepiespiests: 

bieži bērni baidās apspriest ar vecākiem lietas, ko viņi var viegli apspriest ar draugiem. Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc? Ļoti svarīgi uzturēt draudzīgas attiecības ar bērniem, vienlaikus nodrošinot, ka jūs viņus neatsvešināt sava aizņemtā darba grafika dēļ. Mums jāspēj atzīst savas kļūdas un atvainoties par tām, uzņemties atbildību, ka bērns nestāsta, jo mēs paši nemākam runāt ar bērnu. Sāciet ar sevi - izziniet to, ka bērna smadzeņu daivas nav attīstījušās tādā atbildības līmenī, kādu mēs no viņa sagaidām. Mums bija citi laiki, mēs vēlējāmies uzlabot savu dzīves kvalitāti un tāpēc spējām pieņemt un rīkoties krietni savādāk savos pusaudžu gados nekā mūsdienu bērni. Laiki ir mainījušies, tas ir jāatzīst.

3.  Neuzspiediet savus sapņus saviem bērniem: jums var padoties daudzas lietas, taču nav pareizi gaidīt, ka jūsu bērni ies jūsu pēdās. Labs piemērs vienmēr darbojas kā piemērs un bērni seko vecākiem, krietni noturīgāk, ja vien paši to vēlas. Ļaujiet bērniem izvēlēties un sekot savai kaislībai, pat ja jūs par to neko daudz nezināt. Diabēts daudziem vecākiem ir iemesls, kas laupīja iespēju dzīvi dzīvot savādāk - bet tā ir izvēle, ko paši pieņem katrs no mums. Vai piekritīsi, ka vieglāk vainot diabētu tajā, ko neesi sasniedzis, nevis sevi, kas vienkārši atrada iemeslu to nedarīt. Jā, skarbi - bet tā tas ir. Cik pasaulē ir neticami stāsti par to, ko cilvēki spēj panākt un cik tādu, kas visam atrod attaisnojumu? Tieši  tāpēc sāciet manīt to kā uztverat diabētu, lai tas neietekmē jūsu iespējas dzīvot pilnu krūti un bērnam piepildīt savus sapņus. Diemžēl, arī šī ir patiesība - bērni, zinot, ka vecāki vaino diabētu nerealizētos sapņos, un attiecina to uz sevi - ja manis nebūtu, tu būtu.. jo man jau ir diabēts, kas neļāva tev.. Tāpēc jautājiet sev - un atbildiet sev pavisam patiesi - vai diabēts ir tas, kas neļauj pabeigt mācības, iegādāties māju, braukt uz kino vai ceļojumos vai tas esat Jūs pats, kas pieņem lēmumus to nedarīt? Kādu piemēru Jūs rādat bērnam - viss ir iespējams vai diabēts tev neļaus dzīvot pilnu krūti (un šeit labs atgādinājums par salīdzināšanu ar citiem).

4.  Nepasargājiet savus bērnus no neveiksmēm: ļoti bieži vecāki pasargā savus bērnus no jebkādām neveiksmēm, kas varētu rasties viņu dzīves sākumā. Taču daudzi psiholoģiskie eksperimenti ir apstiprinājuši, ka šādi rīkojoties, bērna smadzenēs var palikt ļoti nedroša sajūta, saskaroties ar grūtajiem laikiem, kad vecāku nav blakus. Jāsaprot, ka mēs, vecāki, nebūsim kopā ar saviem bērniem visu mūžu. Kādā brīdī bērniem būs jāsastopas ar pasauli. Tāpēc tā vietā, lai pasargātu viņus no neveiksmēm, iemācīsim viņiem stāties pretī neveiksmei un atgūties. Nav kauna krist, patiess lepnums ir pēc kritiena piecelties kājās. Diabēts ir kā plašs iespēju lauks mācīt bērnam pieņemt gan apzinīgus lēmumus, gan saskatīt atšķirības, gan kļūdīties - atzīt kļūdas un veidot secinājumus. Mums jābūt blakus un jāatbalsta šaj nevieglā ceļā, un jāļauj pārvarēt dzīves pārbaudījumi, kas vienmēr gatavo mūs jauniem izaicinājumiem.

5.  Nekad nesalīdziniet savus bērnus: ļoti bieži vecāki salīdzina savus bērnus ar citiem bērniem, bet bērnus ar diabētu ar bērniem BEZ diabēta, sakot "bērns ir tāds pats kā pārējie. Var darīt visu, ko citi". Šāda veida salīdzināšana padara bērnu psiholoģiski vāju un velk uz leju savā emocionālajā koeficientā. Tā vietā vecākiem vajadzētu palīdzēt bērnam noteikt viņa spēku un uzlabot prasmes. Dažkārt viena vecāku motivācija, piemēram, “Tas ir labi, nākamreiz vari darīt labāk” vai “Neuztraucieties, izdomāsim, kāpēc neizdevās”, patiesībā var palīdzēt bērnam strādāt vairāk un pilnveidoties. Katrs bērns ir unikāls un tam piemīt īpašas spējas, ja to atklāj agrīnā vecumā un motivē, bērns var sasniegt brīnumus. Manuprāt, tieši salīdzināšana ar parastajiem bērniem ir liels pašapmāna plīvurs, ko uzliek paši vecāki, bet gan bērni ar diabētu, gan pārējie zin - viņi ir savādāki. Mēs vēlamies panākt lieliskus cukurus sakot, ka var ēst visu un darīt visu, ko pārējie, bet tad kad nav vēlamie rezultāti sasniegti, mēģinām izskaidrot - tu jau saproti, ka tu nevari ēst bez apstājas, doties pārgājienā ar nakšņošanu teltīt - tev jāseko cukuram un insulīna ievadīšanai. Tas ir gluži kā salīdzināt mani ar pilotu, bet nogādājot tevi nevis Ņujorkā, bet Zveidrijā - vainot, ka neesmu veikusi savu darbu pienācīgi, kaut gan no sākuma tu pats domāji, ka esmu pilots. Paradoks? Nē, patiesība, ko biežvien nevēlamies atzīt un skaļi izteikt. Bērns ar diabētu NAV un nekad vairs nebūs tāds pats kā bērns bez diabēta, pat, ja pieņemsim, ka nebūs vairs jālieto insulīns kaut kad nākotnē, diabēta uzaudzība joprojām atstās savu. Mūsu uzdevums kā vecākam - atzīt, bērns ar diabētu - var visu, bet kā to darīt, mums jāpalīdz saprast un iemācīt.

Es ceru, ka nākamreiz, kad redzēsiet, ka jūsu bērns neatbilst jūsu cerībām, tā vietā, lai norādītu uz to, ka tas ir slikti, bet apsēdieties ar viņu un saprotiet, kāpēc viņam tas neizdodas. Atbalsti viņus sasniegt to, ko tavi vecāki nevarēja izdarīt tavā labā un atceries, ka katrs bērns piedzimst ģēnijs, tavu audzināšanu pārbauda nevis sabiedrība, bet gan viņa reakcija pret sabiedrību.