Kas kopīgs diabētam ar psihiatriju?

2020. gada 23.februārī pateicoties līdzīgi domājošiem un piesaistot psihiatrijas speciālistu no Liepājas Eviju Siliņu bija izdevība noorganizēt pasākumu "Kas kopīgs diabētam ar psihiatriju?" 

Viņa ir četru bērnu mamma un vienam no viņiem ir diabēts kopš 2018. gada beigām. Tā mēs arī iepazināmies un man liels prieks, ka kopā spējām pulcēt kuplu skaitu pasākuma dalībniekus, lai uzzinātu mijiedarbību starp diabētu un psihiatriju.

Šī tēma ir ļoti svarīga ikvienam, kas dzīvo ar diabētu gan kā pacients, gan kā līdzatbildīgais. 

Šodien dalīšos ar savām atziņām un dr. Siliņas prezentāciju pasākuma laikā. 

Viennozīmīgi, ka mūsu organisma procesi ir savā starpā saistīti un emocionālais stāvoklis ietekmē ne tikai to kā mēs jūtamies, bet mūsu darbības un cukura līmeni. 

Bioloģiskie aspekti

Glikēmijas svārstības bērniem (remisijas periods, augšana, adaptācija u.c.)

Parasti emocijas ir tās, kas noved mūs līdz darbībai un tikai pēc tam līdz domām, bet ja mēs spētu savaldīt savas emocijas pirms mesties kādam virsū un izmantot pauzi, mūsu darbības būtu krietni pārdomātākas un mazāk negatīvu emociju saturošas. (Piemērs, par bļaušanu - ieraugāt, ka bērns zīmē uz tikko uzlīmētām tapetēm. Bļaušana. Bērna asaras utt. Bet ja pirms šīs bļaušanas būtu kaut neliela pauze, es to saukšu par ieelpo un izelpo :), tad bļaušana vairs nebūtu - būtu saruna. Jūtat atšķirību?)

Sarunas laikā pievērsāmies stresam un to, cik liela nozīme tam ir uz cilvēka organismu - visi labi zinām, nervu šūnas neatjaunojas un "jāmēģina" uztraukties, stresot mazāk. Bet kā? Ikviens, kas saskaras ar bērna diagnozi - diabēts, ir pārdzīvojis neiedomājamu stresu un kāds iziet visas stresa stadijas ātrāk, kāds lēnāk, bet kāds... dzīvo joprojām. Un stress nekur nepazūd, jo dzīve ar diabētu saasina dažādas situācija, kurām iepriekš nebija uztraukuma pamats.

Stresa bioloģija

STRESS:

            - organisma homeostāzes izjaukšana (prof. Walter Bradford        Cannon, 1932); mūsdienās vairāk runā par alostāzi – organisma       pielāgošanos mainīgiem ārvides faktoriem (Streling, Eyer, 1988);

            - nespecifiska organisma reakcija uz stresoru jeb vispārējais      adaptācijas sindroms (general adaptation syndrome) (Hans Selye,   1956);

            - neirobioloģisko procesu aktivācija, gatavojot organismu cīnīties

             vai bēgt (Cannon, 1932) – adrenalīns, noradrenalīns –      simpatoadrenālā regulācija ar sekojošu hipotalāma – hipofīzes –         virsnieru aktivāciju (organismam prognozējot simpatoadrenālās       sistēmas neefektivitāti);

            - pašaizsardzības / izdzīvošanas mehānisms.

Kas notiek mūsu organismā, kad uztraucamies jeb kā ietekmē organismu stress?

Simpātiskās nervu sistēmas aktivācija: Izdalās adrenalīns* un noradrenalīns, kas izraisa sirdsdarbības ātruma un asinsspiediena paaugstinašanos, svīšanas pastiprināšanos, acu zīlīšu paplašināšanos un imūnsistēmas izmaiņas.

* Veicina glikogenolīzi aknās, kā rezultātā atbrīvojas enerģija (ATF) -cīnīties vai bēgt... Kateholamīns, kas, ilgstoši darbojoties, izraisa hipertoniju un ateroslerotiskas izmaiņas.

Hipotalāma – hipofīzes – virsnieru aktivācija:

Izdalās kortizols*, kas rada izmaiņas glikozes metabolismā, izraisa iekaisumu un pazemina imūnsistēmas aktivitāti.

* Glikokortikoīds, kas izdalās stresa procesā, ir atbildīgs par glikozes v/m – samazina insulīna līmeni, palielinot glikozes līmeni asinīs (glikogēna sabrukšana, lipolīze, A/S sabrukšana). 

Organisma neiroendokrīnās izmaiņas pie stresa

Stresa stadijas (fāzes)

• Trauksmes / mobilizācijas stadija (g.k.simpatoadrenālā sistēma);
• Adaptācijas / pretestības / rezistences stadija (g.k. hipotalāma –hiofīzes – virsnieru sistēma);
• Izsīkuma stadija, ja stresora ietekme turpinās.
• Vēlams saglabāt rezistences stadiju!
• Psihisko traucējumu manifestācija izsīkuma stadijā