Dubultsaldējuma analīzes


Nevienam nekārojas apmeklēt dakterus un nodot analīzes. Reti kurš katru gadu pārbauda savu veselību, kaut gan to iesaka. Mūsu dzīvē laboratorijas apmeklējums un analīžu nodošana ir kļuvusi par vienu no nepatīkamākajām lietām, saistībā ar diabētu. Katrus trīs mēnešus mēs ar dēlu dodamies uz laboratoriju, kur dēls no vēnas nodot asinis, lai noskaidrotu vidējo glikozētu rādījumu pēdējo trīs mēnešu griezumā. Ikreiz nonākot laboratorijā, mums neiet viegli. Šodien nodevām sesto reizi HbA1c kopš saslimām, neskaitot analīzes slimnīcā. Zinu - tas nav daudz, salīdzinot ar to, cik vēl viņam nāksies to darīt un salīdzinot ar to, cik to ir darījis kāds cits kam stāžs ir krietni lielāks. Nezinu kā tiek galā visi pārējie vecāki, tiem kuriem bērni ir vēl mazāki, tiešām nezinu. Un saprotu, ka katram sāpju slieksnis ir savādāks, kam bail no zirnekļiem nav bail no čūskām, bet man likās, ka ar laiku viņš pieradīs, bet nē.. viņš nepierod. Ziņa par to, ka būs jānodod asinis, viņu noved momentāli līdz asarām - bet vēl nekas nav noticis. Izrādās, ka viņam no analīžu nodošanas ir tik lielas bailes, ka viņš pat ir skaitījis dienas līdz analīzēm, domājis par to, varbūt pat murgojis. Un tad rodas jautājums - brīdināt vai nē? Un ko Jūs domājat, jau mūsu nelielajā pieredzē, es esmu izmēģinājusi abas šīs metodes - kuras nenostrādāja. Vien iedomājoties par to - viņam birst asaras - un es, es nespēju neko. Es nespēju viņam pateikt - nedarīsim, es tikai cenšos viņu mierināt un izskaidrot, ka tā nu tas jādara. Esmu nodevusi kopā ar viņu analīzes, domādama, ka tas palīdzēs - nenostrādāja. Bija reize, kad viņš bļāva un neļāvās medmāsām paņemt analīzes tik ilgi, ka tās gribēja viņu turēt ar varu, ko es aizliedzu un kaut kā izdevās pierunāt. Skaidroju, ka maza muša pārvēršas par ziloni, ko nespējam apvaldīt, minēju piemērus, ka ikvienam bērnam ar diabētu ir jāveic šādas procedūras, arī tiem kas mazāki, kurus viņš personīgi pazīst. Mēģināju viņam izskaidrot.. Arī tētis mēģināja savām metodēm, neizdevās - visas reizes bija līdzīgas - tuvojoties analīžu kabinetam, viņam garastāvoklis pazuda, mūsu mēģinājumi situāciju padarīt vieglāku neizdevās, ieejot kabinetā viņš raudāja, bļāva un nedeva roku. Tas emocionālais stāvoklis, ko pārdzīvoju analīžu nodošanā ir vienkārši neizsakāms, tās minūtes rindā, vai mēģinot pierunāt ļaut asinis paņemt liekas kā mūžība. Bet dēls to pārdzīvoja vēl trakāk. Un domas par to, ka es esmu tā ļaunā, kas atved viņu turp, kas nespēj mazināt viņam sāpes - ir nepatīkama. Pēc pāris dienām tas tiek aizmirsts līdz pienāk kārtējā analīžu diena. 
Tāda pienāca šodien. Divas dienas iepriekš viņam ieminējos. Viss sākās kā parasti - ar pārdzīvojumiem par nākotnes sāpēm. Runājām un šoreiz uz manu jautājumu kā es varu viņam palīdzēt - varbūt kāds našķis spētu mazināt sāpes - viņš atbildēja, ka varbūt saldējums. Iepriekš nodevām uz tukšu dūšu, bet tagad kad zinām, ka analīzes var veikt arī ar pilnu vēderu, jo rādījums tak ir vidējais trīs mēnešu griezumā, nevis esošais cukura līmenis. Kārtējais cilvēku stereotips par HbA1c noskaidrošanu. Un mēs ar dēlu vienojāmies, ka mēs tiksimies un apēdīsim pa saldējumam pirms analīzēm un tad vēl saldējumu pēc tam - tas tiešām ir nebijis gadījums, bet cerēju, ka izdosies. Pirms tam negribēju radīt apstākļus, ka viņam ļaut paprasīt jebko, lai būtu "vieglāk" nodot analīzes, lai tas nepārtaptu par vieglu manis šantažēšanu. Bet šoreiz es to mēģinu, ar cerību ieviest kā tradīciju, ja tas izdotos.
Apsēsties uz asām naglām. Liekas neiespējami,
bet cilvēki pierāda, ka viss ir mūsu galvās...

Un nestiepšu gumiju - MUMS, nē viņam izdevās! Tik lepna, tik lepna.. Es atvedu viņa mīļāko zemeņu saldējumu, kamēr gaidījām rindā, ātri tika notiesāts, tobrīd cukurs bija 4,2 - tāpēc ideālāk nevarētu būt! Iegājām iekšā, paņēmu klēpi un turēju roku. Viņš sāka uztraukties un jau grasījās raudāt. Teicu lai skatās uz pulksteni un kad iedūra adatu skaitīju cik sekundes ir pagājušas... 5, 10, 15.. 30 un viss. Uzlika vatīti, iedeva koņču, es paķēru somu un laukā no kabineta - tieši 30 sekundes. Es nespēju tam noticēt! Iespējams tieši tas glikozes daudzums, ko saņēma apēdot saldējumu un tā laimes sajūta, ko viņš izjuta pirms analīzēm bija spēcīgāka par zināmajām sāpēm. Neticami! Izdevās. Es viņu slavēju un pateicos, priecājāmies kopā. Un pats patīkamākais bija vēl priekšā - viņš pateica, ka nebija nemaz tik traki - viņš tiešām saprata, ka tās sāpes ir īslaicīgas un gūtās traumas vasaras laikā ir bijušas arī sāpīgākas - visu uzzinām salīdzinot. Atkal bija mums abiem par ko aprunāties, par to ka muša tiešām pārvērtas par ziloni un iepriekš teiktie mammas vārdi slīdēja garām kā ātrgaitas vilciens, jo tajā brīdi viņš nespēja neko uztvert, jo ļāvās bailēm un sāpēm ņemt virsroku. 
Viņš man uzdeva, vai esot varonis - es teicu JĀ! Esi gan, jo šodien uzvarēji savu pretinieku un neļāvi pretiniekam uzbrukt arī man - tu mani aizstāvēji, paldies!

Katrs zin, ka ikviens no mums uzskata savus bērnus par varoņiem un pašiem, pašiem foršākajiem, bet es neapzinājos, ka viņš par to vēl nezin. Nezin, ka spēj patiesi būt varonis! Ka viņš ir un vienmēr būs mans varoni - mums pašsaprotamas lietas, bet vai mēs to sakām, vai mēs to spējam parādīt? Acīmredzot līdz šai dienai man tas nebija izdevies. 
Es, savukārt, turēju doto vārdu un otrs saldējums tika notiesāts jau pēc parīs stundām. Diena izdevusies! Ļoti ceru, ka mēs turpināsim šādā garā un ikvienam novēlu atrast sev un savam cukuriņam mazāk sāpīgu veidu šo dažu sekunžu sāpju kliedēšanai. Katram tas būs savs, bet galvenais, lai tas būtu, jo tas uztraukums, ko mēs izjūtam šajās dienās uzkrājas un nāk ārā mums nezināmā veidā... tāpēc labāk lieku saldējumu, vai ne? 
Ha, un pats galvenais.. šajā dienas eiforijā, attapos tikai pašā vakarā, ka pats galvenais KĀPĒC dēls nodot analīzes - ir mūsu kopdarba auglis - vidējais cukurs, jau zināms. Un ja iepriekš, es satraukusies pārbaudīju internetā ik pa laikam vai nav rezultāti jau, tad šoreiz es pavisam aizmirsu par šo faktu...un ar smaidu sejā, es sapratu, ka šīs dienas laimes sajūtas, emocijas ir pārklājuši manu uztraukumu par pašiem analīžu rezultātiem. Vai tiešām šādi viņš jutās apēdot saldējumu? hmm.. ielādējās dokuments un skat, 6,5% - un lepnums kļuva vēl lielāks. 
Tas ir mūsu stāsts par to kā ļoti drūmas, sāpīgas un nepatīkamas emocijas kļuva tik mazas, kad priekšā stājās īsts laimes kamols, kas ripojot kļuva vēl lielāks. Ja jūsu kamols vēl nav atripojis pie Jums, tas nenozīmē, ka viņa nav. Kā teica Karlons, mieru tikai mieru...


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

FREESTYLE LIBRE

Kā lejuplādēt datus no Libres (gan Libre 1, gan Libre 2) datorā?

Ātrā siera kūka