Kāpēc?

Pienākusi vasara un atskatoties uz savu blogu, saprotu, ka tas ir nedaudz pārvērties par recepšu grāmatu. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka lielu akcentu lieku tieši uz uzturu, kas varētu palīdzēt kompensēt cukura līmeni manam dēlam. Un es tiešām tam ticu, bet, laikam ejot, saprotu, ka tomēr ir vēl ļoti daudz faktoru, kas ietekmē un ietekmēs cukuru līdz brīdim, kad bērns izaugs par patstāvīgu vīrieti. Un tas pagaidām ir nākotne, kas man nav zināma, jo sirsniņā dzīvo cerība, ka tuvākā nākotnē saņemšu ziņas par diabēta izārstēšanu vai super-insulīnu, kas būtu vēl efektīvāks par esošiem.

Šodien izvēlos uzrunāt jaunos cukuriņu vecākus, bet it īpaši mammas, kas saskarās ar diabētu un netic diagnozei, uzskata ka dzīve ir beigusies un kļūst par šīs slimības, diagnozes lielāko upuri. Man gribētos pateikt, varbūt pat izkliegt to, ka Jūs neesat upuri, Jūs neesat ne pie kā vainīgi, Jūs esat mammas, sievas un vispār pašas stiprākās būtnes uz planētas Zeme!

Ja nesen atklājāt savam bērnam diabētu, tad Jūs jau zināt, ka jāceļas naktīs, lai mērītu cukuru, vienmēr pastāv uztraukums par to kā dzīvot un pakārtot dzīvi kopā ar diabētu. Tad nu ziniet, ka Jūs neesat vienīgie – mūs ir ap 700 mammu, kuru paspārnē aug nepilngadīgs cukuriņš un vēl pāri 4000 mammu, kuriem ir bērni ar 1.tipa diabētu, kuru bērni jau ir izauguši, kļuvuši patstāvīgi un turpina savu ceļu kā ikkatrs no mums, kad sasniedz savu attiecīgo vecuma posmu.

Kāpēc Jūsu bērniņš?

Vēlos uzrunāt un nedaudz pateikt to, ka kāpēc tieši Jūsu bērns – nevar atbildēt neviens, jo šobrīd neviens nespēj izskaidrot kā diabēts izvēlas savu nākamo mājokli, kurā dzīvot, bet tas ir dziļi saistīts ar ģenētiku. Tik dziļi, ka ģimenēs, kur neviens nav slimojis ar diabētu, pastāv iespējamība, ka organisms var aktivizēt šūnas, kas uzbrūk un iznīcina aizkuņģa dziedzera šūnas, kas ražo insulīnu un tas ir atkarīgs no virknes apstākļu, kas nav saistīti ar Jums vai Jūsu darbībām, jo mūsu organismos nepārtraukti darbojas sarežģīta sistēma. Ko es vēlos pateikt – ka līdzīgi darbojas elektriskās strāvas avots, piemēram, baterija. Baterijai ir divi poli: plus (+) un mīnus (-) pols. Pieņemsim, ka + ir māte un - tēvs. Mīnus polā uzkrājas brīvie elektroni, bet plus polā elektronu ir mazāk. Tāpēc pastāv lādiņu koncentrācijas starpība. Šī starpība starp abiem baterijas poliem rada elektrisko spriegumu. Lai rastos spriegums, ir jāsatiekas abiem poliem noteiktā elktronu sastāvā. Attiecīgi, arī mums kā vecākiem ir jāsatiekas un jāveido kods, kurā būs nepieciešamais sadalījumus, bet ja tas tā nav, tad sistēma nestrādās pareizi. Manā gadījumā tas veicināja, ka mana dēla ģēnētiskais kods veidojās savādāk, neradot nepieciešamo "elektrisko spriegumu" viņa organismam. Bērnu kodu veido virkne jau iepriekšējo kodu, tas ir kā teksts, kur pirms punkta ir vārdi, starp vārdiem komati, vārdos burti un burtos garumzīme un tā arī diabētā. Pirms diagnozes ir liela iespējamība, ka bērnam ir bijis jau šis kods, kas aktivizēs šūnu kauju. Es nebūt nesaku ka tā ir – tā ir iespējamība un tikai kārtējais cilvēka domu apmaiņas veids, kas vēlas pateikt, ka īstenībā ar diabētu var saslimt jebkurš. Tāpēc noteikti nešaudiet ar jautājumu KĀPĒC mans bērns un kas pie tā ir vainīgs. Vainīgo gribās sameklēt, bet tas neatvieglos to faktu, kas ir noticis un pa lielam vainīgais arī īsti nav vainīgs, ka viņam ir šādi gēni, jo tie veidojās no citiem kodiem.

Bailes par citiem bērniem

Ir daudzas pieaugušas sievietes, kas slimo ar diabētu un baidījās radīt pēcnācējus tikai vien aizdomājoties, ka varētu nodot šo slimību savam bērnam – iedomājaties, ko Jūt šīs sievietes? Likt dzīvot dzīvi, kuras lieliski zin… būt citādākam. Bet liela daļa vēlas kļūt par mammām un liela daļa pēta slimību un saprot, ka iespējamība saslimt ar diabētu ir gan tam kam ir kāds radinieks ar diabētu, gan tam, kam tā nav. Domāju, ka tagad, pēc iepazīšanās ar diabētu, Jūs par organisma iespējām un darbību uzzināt krietni vairāk nekā līdz šim. Tas vien nozīmē, ka par citām slimībām var pateikt, ka tiks nodotas citām paaudzēm, tad ar diabētu neviens skaidri pateikt nevar.

Manam cukuriņam ir tagad 8, kad bija 6 saslima ar diabētu, bet viņa brālim 1 gadiņš. Sakiet vai pastāv iespējamība, ka mans jaunākais dēls saslims ar diabētu – pastāv, kaut gan mūsu ģimenē un rados netika atrast neviens, kas slimotu ar diabētu. Bet vecāki ir tie paši kā brālim. Bet es nedzīvoju bailēs par to, ka jaunākais varētu saslimt. Es melotu, ja teiktu, ka par to nedomāju - kādreiz iedomājos un tas, protams, izraisa ļoti nepatīkamas emocijas, bet nedzīvoju ar šādu domu, jo ticu, ka domas materializējas un tas ir bīstami turēt savā prātā. Un kas tā vispār būtu par dzīvi? Tāpēc es par to nedomāju, jo saprotu, ja tā būs lemts, tā notiks. Ir domas arī par ģimenes pieaugumu. Baidīties var visu dzīvi, bet pie kā tas novedīs? Noteikti maniem bērniem vajag dzīvespriecīgu mammu, vīram - sievu. Galvenais, ko vēlos teikt, ka bērni ir mūsu laime nepārvērtiet viņus par iespējamo upuri, nedomājiet par to kāda dzīve viņam būs, ja viņš piedzims. Būsim patiesi – ar mūsu bērniem var notikt jebkas arī bez diabēta, smagas saslimšanas, traumas un pat nāve, no tā nav pasargāts neviens.

Mans jaunākais dēls sniedz man šobrīd laikam lielāko atbalstu, pats to nenojaušot. Neatļaujiet kontrolēt diabētam savu dzīvi, Jums jāiemācas kontrolēt diabēts. Gluži kontrolēt Jums neizdosies, ticiet mans, tas ir pagrūti, bet tas nav neiespējami un es pēc 1,5 gada celšanās pa naktīm varu Jums apgalvot – mūsu organisms ir krietni izturīgāks nekā mēs paši domājam.. un vispār viss ir mūsu galvās – mainiet kādas lietas uztveri un iespējams pati lieta mainīs izskatu.

Nezinu vai izdevās uztvert manu domu, bet svarīgākais – nebīstaties no diabēta. Neatsakaties no saviem sapņiem un galvenais neliedziet tos saviem mīļajiem. Es nezinu, kas būs rīt, bet esmu laimīga un cenšos, lai tāda ir arī mana ģimene.