Diabēta vēstneši

14. novembris - Pasaules diabēta diena.. šogad tā ierindojās mūsu PĒC sarakstā, jo iepriekš īpašu uzmanību šai dienai neveltījām. Bet tagad mēs paši nemanot esam kļuvuši par diabēta vēstnešiem - daži jautā, ko tas nozīmē? Sarunajoties ar draugiem, kolēģiem, paziņām - mēs stāstām, ka tagad dzīvojam kopā ar diabētu. Ko esam iemācījušies, kas būtu jāņem vērā un kādas muļķības nākas dzirdēt. Taču mēs esam tie, kas atver priekškaru kaut kam pavisam nezināmam vai slikti zināmam, mēs esam tie, kas nemanot kļuva par diabēta vēstniešiem - jo vairāk stāstīsi, jo lielāka iespēja, ka kāds tevi sadzirdēs. 

Bet jautājums vai šī diena būtu jāsvin vai jāpavada kaut kā savādāk - sajūtas divejādas, jo saproti, ka visā pasaulē ir ap 425 milijons cilvēku ar diabētu un 21 milijons no tiem ir jaundzimušu bērnu. Skaitlis ir drausmīgs. Skaitlis..cik nepersonīgi, aiz katra cipara ir vesela ģimene un tas liek saprast, ka iesaistīto skaits ir krietni lielāks par statistikas. Mēs neesam vieni, kāds cīnās tā pat kā mēs, kāds cenšas sadraudzēties ar savu diabētu, gluži, ka tas būtu radinieks ar kuru jādzīvo zem viena jumta - tu nevari ignorēt vai nesatikt, bet par draugiem zini, kad nekad nekļūsi. Tā ir diena, kad cilvēki ar diabētu paliek "redzamāki," par diabētu runā un raksta, rīko dažādus pasākumus un galvenais, šī diena radīta, lai vienotu ikvienu, kam diabēts nav svešs. Bet vai vēstnešiem šī diena jāatzīmē savā kalendārā savādāk?

Laikam sāpēs vēl tik lielas, ka nespēju šo dienu uztvert tā kā tam būtu jābūt - viegli atgādinot, ka mēs esam viens otram. Šī novembra diena atgādināja kā jaunais dzīvesveids sākās, kā turpinās un par ko sāp joprojām. Blakus istabā izdzirdot mana bērna raudas, steidz skatīties, kur sasitās - bet nē, tas tāpēc, ka viņs injekcē sev insulīnu un viņam sāp. Sāp tik ļoti, ka viņš raud.. un tu tai laikā nespēj neko pateikt - jo nav vārdu - esi uzmanīgāks, nekas - tulīt pāries vai uzliec ko aukstu - mierinošo vārdu buķete šeit nobāl. Ir tikai klusums un straujie sirds pukstieni.Jā, tiešām šī diena ir satraucoša un emocionāli pārpildīta.  Iepriekš pat to nenojaušot, saprotu, ka esmu viena no viņiem - diabēta vēstnesis.

Jābūt kā lampai, slēgtai no ārējā vēja ietekmes - kukaiņiem un tai pat laikā tīrai, caurspīdīgai un karsti degošai.

Neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem, savu ikdienu, mums jābūt atbildīgiem pret to ko zinām!