Vai skolai esat gatavi?

Vai skolai esat gatavi?

Pēdējā laikā šo jautājumu nācās dzirdēt bieži, ne tikai tāpēc, ka tuvojas kārtējais mācību gads, bet tāpēc, ka tuvojās mūsu pirmās skolas gaitas. Tas ir saviļņojoši ikvienam vecākam un arī mēs jūtam satraukumu par šo notikumu. Nevaram noticēt, ka pēc pāris dienām mans mazais dēls sāk lielo dzīves ceļu. Skolai nepieciešamais “inventārs” sarūpēts, bet uztraukums nav par to, domās ir kā mēs spēsim sadzīvot ar diabētu skolas sienās.

Uztraukumu pilna, jau jūlijā mēģināju sazināties ar citām cukuriņu mammām, kurām 1.klase ir aktuāls jautājums. Sanāca arī piesaistīt kopējiem spēkiem māmiņu, kurai cukuriņš jau pabeidza pirmo klasi un var padalīties ar savu pieredzi.

Ciemos pie cukuriņa

Diemžēl nesanāca mums sanākt visām kopā, jo nākam visas no dažādiem Latvijas nostūriem, taču mani laipni uzņēma pieredzējušā cukuriņa mamma un dalījās ar savu pieredzi par to kā viņiem pagāja pirmais mācību gads. Tā pat man ļoti paveicās, ka esam Rīgā un diabēta apmācības māsa atbrauca pie mums uz skolu veikt skolas personālam apmācības. Manuprāt, kopējā iegūtā informācija ir ļoti vērtīga, tāpēc vēlos to dalīties arī ar citiem.

Ēdināšana

Sistēma attiecīgi ir sekojoša – skolā izsniedz uz četrām nedēļām ēdienkarti, katrai nedēļai savu, kur pati mamma pārrunā ar cukuriņu, kas būs pusdienās, ko ēdīs un ko neēdīs, pieraksta cik maizes vienība ir katrs ēdiens un kādu insulīnu devu jāievada. Ņemot vērā, ka insulīna devas visu laiku jāpielāgo pēc vajadzības, tad katru dienu tiek dota tabula ar nepieciešamo insulīna daudzumu. Viņiem jau ir pumpītis, bet mēs joprojām veicam injekcijas, bet sistēma man likās ļoti pareizi izstrādāta, lai varētu izsekot tam, kur brīdi ir bijis par daudz vai par mazs insulīna. Pēc četrām nedēļām ēdienkartes atkārtojas, bet jau uz iepriekšējo nedēļu pieredzes var veikt kaut kādas izmaiņas. Mamma atzīst, ka noteiktie ogļhidrātu grami, esot pareizi, bet noteikti secinājums jau izdarīts pēc pāris mēnešiem. Tāpēc noteikti pārbaudām kā skolas ēdiens ietekmēs mūsu cukuriņu un tad taisīsim izmaiņas.

Par launagu ar skolas personālu nolēmām, ka laikam labāk tomēr, ja launagu dod līdzi bērnam, taču jāņem vērā, ka tad citiem arī var būt līdzi našķi un lai bērni ir informēti par to, ka jūsu cukuriņam var vai nevar dot – dalīties, arī pašam cukuriņam jāsaprot vai viņš var apmainīties ar kādu no savā launagā paņemto līdzi. Mūsu klasē mācīsies kopā viena meitene no mūsu bērnu dārza un arī uz apmācību piesaistīju viņas mammu, jo bērni sāks vairāk komunicēt un lai ir informēta un varbūt šajos launagos varam sadarboties un sarunāt attālināti, ko ielikt vienam un otram, lai satiekoties viņi varētu pamainīties J Tāpat šī draudzība noderēs arī skolas ekskursijās, kur mūsu bērnu dārza draudzene varēs nedaudz “pieskatīt” savu draugu. Lai atvieglotu skolas personālam darbu, tad var sagatavot "špikeri".

Piemērs:

Pirms pusdienām

 Piemērā norādītā informācija balstīta uz individuālajiem rādītājiem

 Sports

Viens no maniem atklājumiem, ko uzzināju mūsu sarunas laikā ar cukuriņa mammu, ir speciāla kastīte glikozes tabletēm, ko māmiņa dabūja kopā ar Contour Plus glikometru. Mums tāda nebija un doma par to kā nodrošināt ar kādu konfekti “pa rokai” sporta stundās – bija iešūt kabatiņu, bet šis risinājums viennozīmīgi ērtāks. Un jau tās pašas dienas vakarā sazinājos ar Contour plus pārstāvi, un nākamajā dienā tiku pie visa komplekta. Kompensācija Contour plus stripiem šobrīd ir laba, jāpiemaksā tikai 0,92 par kastīti, tāpēc noteikti mēģināsim to izmantot, kad būs nepieciešams.
Otra lieta, ko atzīstu par ļoti noderīgu un pārdomātu ir ielaminēta kartiņa, kur ir informācija pie kādiem cukuriem ir jāveic kāda darbība pirms sporta: sportot vai nesportot, ēst vai samazināt insulīna devu. Kartiņa atrodas pie somiņas, kur vienmēr līdzi, lai var sporta skolotājs vai pats cukuriņš izdarīt visu nepieciešamo.

Piemērs:

Glikozes tabletēm der arī kontaklēču trauciņi

Pārrunājot šo jautājumu mūsu skolā, mani patīkami pārsteidza sporta skolotājas domāšana – nevis, ja augsts cukurs – sēžam malā, bet kā varētu integrēt cukuriņu sporta nodarbībā - kā palīgu sporta skolotājiem – svilpes un citu uzdevumu pildīšanai.

Ikdienas gaitās ieteica iegādāties nelielu somiņu, kurp salikt nepieciešamo – libri, glikometru vai glikozi, jo bērni staigājot no klases uz klasi un lielā soma neviemēr ir vajadzīga. Skolas personāls ieteica uz šādas mazās somas uzrakstīt vārdu, uzvārdu un klasi, lai gadījumā pazūd, zina kurp nogādāt – tur atrodas dzīvībai svarīgas lietas, tāpēc jānodrošina, ka bērnu aizmāršība nenostrādā pret mums. Cik sapratu daudzi pērk tādu pāri plecam somu, mums tomēr skolotāja ieteica varbūt iegādāties jostas somu, jo bērni esot dažādi, var paraut aiz tās plecu somas un netīšam noraut. Es aizdomājos un iegādājos tieši jostas somu, redzēs cik ērta un praktiska tā būs.

Glikozes tiek glabātas trauciņos no M&M vai Orbit - ērti pārnēsāt un uzpildīt.

Gluži kā bērnu dārzā arī skolā uzrakstīšu nelielu informāciju par cukuriem un rīcību, pie dažādiem cukuriem, kas būs vairākos kabinetos, jo vairāk, jo labāk. Tā par ar skolas personālu nospriedām, ka jāinformē visi bērni par manu cukuriņu, lai zin, ja gadījumā ko pamana, kā rīkoties. 

Cukura līmeņa skalu salīdzinājām ar atzīmju skalu: zem 4,5 – nesekmīgs – bīstami; virs 4,5 –10 – sekmīgs, virs 10 – pārcenties. Manuprāt, šis salīdzinājums var noderēt ikvienam skolas gaitas uzsākot, izskaidrot cukura līmeni, lai skolas personālam būtu vieglāk atcerēties savā terminoloģijā.

Ikdienas gaitās

Piemērā norādītā informācija balstīta uz individuālajiem rādītājiem

Noteikti uztaisīšu arī info kurp zvanīt un kā rīkoties vemšanas un sliktas pašsajūtas laikā.

Diabēta apmācības māsa bija lakoniska un lika saprast, ka diabēts nopietna lieta un nav pasargāts neviens. Liels paldies par efektīvu apmācību!

Par skolas ekskursijām, ar pieredzi bagātā, mamma teica, ka nebrauc līdzi, ka spēj kontaktēties ar skolotajām un, ka labs risinājums varbūt, ja ēd kaut kur ārpus skolas – nobildēt porciju un atsūtīt vecākiem, kas aprēķina un pasaka, cik jādur. Attiecīgi – risinājumi ir, tikai vajag gribēšanu.

Kopumā man ir ļoti paveicies, jo skolas personāls ir ļoti pretimnākošs. Es pateicu kādu personālu būtu vēlams sapulcēt uz apmācību, taču ieejot kabinetā tas bija pilns – 4 sporta skolotāji, virtuves darbinieki, sākumskolas skolotājas, vietnieces un citi – visi tika aicināti un tie kuri vēlējās - piebiedrojās, jo saprata, ka var sastapties ar manu dēlu starpbrīdī un vēlas zināt kā viņam palīdzēt, ja tas būs nepieciešams. Tā ir tik pareiza domāšana – apmācīties nevis tāpēc, ka es būšu ar šo bērnu, bet tāpēc, ka tas var kādreiz noderēt. Kad diabēta māsa stāstīja arī par komplikācijām, kas ar laiku var parādīties, es neizturēju un izgāju.. Tur gaitenī bija cita skolotāja, kas piegāja un teica, ka viss būs labi, ka viņi centīsies, lai viss būtu labi, viņa neizprata, kāpēc tobrīd noskumu, bet tas pozitīvisms un “pareizā” domāšana no personāla man lika justies drošāk. Drošāk par to, ka manam cukuriņam ir iespējas integrēties sabiedrībā bez “papildus” stresa, kas varbūt, ja skolas personāls un vadība nav pretimnākoša. Tas ir cilvēciskais faktors, katrs var izdarīt izvēli kā rīkoties, bet jāsaprot, ka tiem, kuriem jādzīvo jauno dzīvesveidu ir pietiekami daudz pārbaudījumu tā pat un varbūt tieši skolas personāla attieksme var uzlabot un mainīt arī bērna uztveri par diabētu.

Es pati uzrunāju personālu un lūdzu nebaidīties no nezināšanas kā un kas, bet teikt un jautāt, un to, ka es saprotu, ka viņi nedzīvo ar diabētu ikdienā un es neprasu to zināt tikpat labi kā mēs, bet visam pamats ir komunikācija, ko sagaidu no viņiem. Tā pat iepazīstināju ar cukuriņu, lai zina kā izskatās un parādījām un izstāstījām par Libri, varēja redzēt nelielu “atvieglojumu” klātesošo acīs par šādu izgudrojumu. Pastāstījām, ka ar Libri var veikt mērījums pirms stundas sākšanās un pēc, lai netraucētu mācības procesam gan skolotājai, gan cukuriņam, jo tomēr tas “izsit” no ritma. Protams, izņēmuma gadījumos jārīkojas savādāk, bet cerēsim, ka tādu būz mazs. Izstāstījām to, ka cenšamies būt aktīvi un nevēlamies, lai pret mums izturas kaut kā savādāk. Tā pat bija iespēja novērot zemo cukuru turp pat kabinetā un kā mēs uz to reaģējam. Tas bija labs piemērs tam, ka pat sēžot skolas sola, cukuriņam krīt cukurs un viņš pats mēdz to nepamanīt. Lielākai daļai – smagākais jautājums – kas durs insulīnu? Kad teicu, ka cukuriņš to dara pats, es sapratu, ka tas viennozīmīgi ir lielākais trumpis, kas liek būt citiem nedaudz labvēlīgāk noskaņotiem pret mums.

Skolā atstājām diabēta māsiņas atvesto glikometru, glikogonu un sarunajām, ka sagatavošu vairākos eksemplaros Cucuriņa grāmatu un turpināsim ceļu jau 3.septembrī.

Beigās gribētu pateikt, ka jāatceras viens labs zelta likums, ko gan cukuriņa mamma man pateica, gan arī skolas personāls apstiprināja, ka cukuriņš uzsākot skolas gaitas ir vēl bērnu dārznieks, bet otrā semestrī būs jau pirmklasnieks. Tāpēc viss nāk ar laiku.

Ceru, ka ar laiku cukuriņam skolas ēdnīca nebūs vajadzīgs atsevišķs plaukts ar ēdienu, kur viss sasvērts pa gramiem, bet gan cukuriņš varēs pats no kopējā galda ielikt pusdienas un aprēķināt vienības. 

Ceru, ka bailes atkāpsies un viens cukuriņš klasē spēs iemācīt, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu!

Lai Jums visiem veiksmīgs un izdevies jaunais mācību gads!

Tu pirmo reizi klases durvis vērsi

Kā gaismas vēstnesis, kas tikko gaitas sāks,

Ja bieži bērnu acīs prieku saredzēsi,

Tad pašam blakus gaišas stundas nāks.

Tad strādā tā ar rītdienīgu mēru,

Lai vari teikt kopš dienas pirmās tās:

- Kā brīnums dzīvs, kad klases durvis vēru,

Jau pati nākotne man pretī piecēlās!