Vasaras nometne bērnam, seminārs vecākam

Vēlos dalīties ar savu pieredzi par Latvijas Bērnu un Jauniešu Diabēta biedrības organizēto Nometni - semināru bērniem līdz 11 gadu vecumam.

Ar diabētu saskārāmies 2018. gada martā, dēlam tagad ir 7 gadi un esam vēl "zaļi" gan šajā tēmā, gan dzīves veidā. Bet mēs cenšamies iegūt maksimāli daudz informācijas no dažādiem informācijas avotiem, lai uzlabotu diabēta kontroli un dzīvot ar maksimālu atdevi. Jau jūnijā noskaidrojām, ka mūsu biedrība rīko katru gadu šāda veida nometni, un gaidījām iespēju pieteikties. Kad pieteicāmies, cerējām, ka uzņems, jo saprotam, ka ar katru gadu jaunpienācēju skaits pieaug un visus viennozīmīgi nevar uzņemt.

Par laimi mēs varējām izbaudīt kā noris šāda veida nometne.

Nometne ilgst no pirmdienas līdz piektdienai, kur organizētāji maksimāli piesātina dienu ar dažnedažādām prezentācijām par diabētu, ar mērķi izglītot vecākus un dažnedažādiem pasākumiem, kur bērni kopā ar vecākiem nostiprina saikni savā starpā un iemācas labāk saprasties dažādos vecuma posmos.

Kā jebkurā svešā vietā ar svešiem cilvēkiem ir nepieciešams adoptācijas laiks, kas ikvienam +/- aizņem šo pirmo nometnes dienu.

Dienai noslēdzoties, tika izveidots iepazīšanās aplis, kur ikviena ģimene pastāstīja par to, cik ilgi ir šajā cukuriņu aplī un kā veicās līdz šim. Jau sēžot un klausoties citu stāstos, man dēls klusām čukst, vai mēs varēsim šurp atbraukt vēl kādreiz? Es biju ļoti pārsteigta, jo priekšā vēl 4 dienas un viņš nav vēl iepazinis šīs nometnes burvību, bet jau pirmajā dienā šis jautājumus liecināja, ka viņš šeit jūtas labi.

Kā zināms bērniem kopīgu valodu ir atrast krietni ātrāk un vieglāk nekā vecākiem, taču biju patīkami pārsteigta, ka visi vecāki ir tik atsaucīgi un draudzīgi.

Ņemot vērā, ka par speciālistu un to prezentācijām var iepazīties biedrības mājas lapā, tad es vairāk gribētu pastāstīt kā jutos un kāpēc ikvienam būtu jānokļūst šajā vidē.

Viesu namā vienā istabiņā uzturējās vairākas ģimenes kopā. Tā man bija lieliska iespēja iepazīties ar nekur nepubliskotām lietām -  kā citas ģimenes dzīvo jauno dzīves veidu, kā vecāki nakšņo ar diabētu, kā bērni reaģē uz vienu vai otru aizrādījumu, kas skar diabētu un tā kontroli. Tas, protams, arī paliks nepubliskots, jo tā ir ikviena individuāla lieta kā ar to sadzīvot, bet man kā "zaļai" bija ko smelt, ko pārdomāt par savām rīcībām, ko mainīt vai uzlabot. Attiecīgi - nometne ir vieta, kur vecāki spēj novērot no malas un kaut ko mainīt, uzlabot vai palikt pie esošā savā ikdienā.

Nometnei pieguļošā teritorija bija liela un lieliski tika izmantota dažādam intaraktīvām, fiziskām un kopā būšanas aktivitātēm. Nometnē bija 3 audzinātāji, kuri lieliski organizēja visas nometnes garumā dažādas aktivitātes bērniem, lai vecāki spētu uzņemt kvalitatīvi informāciju no speciālistu prezentācijām. Ne visi bērni vienmēr vēlējas pildīt uzdotos uzdevumus, citiem bērniem traucēja pārāk bieža vecāku uzspasēšana, iztraucējot rotaļu vai uzdevumu ar kārtējo Libras sensora nopīkstināšanu. Taču ar to visu, audzinātāji tika lieliski galā, bērni bija nodarbināti, vecāki spēja stiprināt savu saikni ar bērnu. Attiecīgi - nometne ir vieta, kur bērni jutās kā bērni - laimīgi skraidīja un dauzījās, lēkāja, spēlēja bumbu un peldējās. Ikkatrs zin, ka bērni vecāku uzraudzībā ir savādāki nekā ārpus tās - tad šeit varēja redzēt, ka neskatoties uz to, ka katram bērnam bija līdzi viens vecāks, bērns jutās kā ārpus vecāku ikdienišķās uzraudzības un baudīja nometni kā ikviens vecāks to iztēlojas.

Mēs no ierašanas brīža nezinājām, ko sagaidīt no šīs vietas. Tas abiem bija kaut kas nezināms. Bērnībā esmu bijusi nometnēs, bet viennozīmīgi zināju, ka tas nav ne tuvu tam. Taču ar prieku varu paziņot - šeit bija labāk! Bērni visi sadraudzējās, turējās kopā un vecāki bērni uzmanīja jaunākos un jautāja par cukura līmeni. Dažādu vecuma bērni, bet atrada valodu visi. Pusei no bērniem bija pumpīši un pirmajā dienā uzstādīja sensoru, kas mijiedarbojas ar pumpīti - mēs pārējie - pildpslavas lietotāji, vērojām, jo tā mums ir vēl nezināma lieta. Arī šeit dēls mani pārsteidza ar tiešu jautājumu - kad man būs pumpītis? Tik grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet kad ir vēl puse no klātesošiem, kuriem pumpīšu nebija - bija vieglāk, norādot, ka ne visiem tie ir, ka arī citi gaida. Dažiem diabēts otro gadu - pumpīts ir, dažiem jau piekto gadu - pumpīša nav - mēģini rast sakarību tam kā tad tie bērni tiek pie šiem pumpīšiem, attiecīgi - nometne ir tā vieta, kur rast atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem. Kādam ir informāciju par diabētu vairāk, kādam mazāk - te visi dalījās stundām garās sarunās - tā bija tāda neapstādināma bibliotēka, kas ikvienu iesūca. 

Nometnē bija četri pamatēdieni un vēl 2 papildus uzkodas. Man, pirmajās dienās likās, ka visu laiku ēdu, bet kad pienāca trešdiena, kad biji iestājies viegls nogurums no informācijas daudzuma, no burvīgās, bet karstas saules, no fiziskām aktivitātēm - tad ēst gribējās un tas bija lielisks enerģijas papildināšanas avots. Ņemot vērā, ka tika sadalītas ģimenes, kas kopā dežūrē un saklāj uz galdiem piederumus, es mēģināju arī iesaistīt tajā savu dēlu, jo zinu, ka bērnu dārzā viņiem palīdzēt uzklāt galdu ir kaut kāda ekstra kā uzslavējums par labi padarītu darbu vai labu uzvedību. Attiecīgi - nometne tā ir tā vieta, kur netikai pavadīt kopā ar savu bērnu laiku, bet kopā cieši sadarbojoties uzlabot saikni. Tā pat bija iespēja uzlabot esošos nometnes noteikumus un ierosināt, ka lai bērni paši liek ar karotēm sev ēdienu šķīvī. Vecāki blakus painformē, cik un kā, bet lai bērni paši sāk pierast pie karotes mērvienībām. Un pēc attiecīgā ēdiena ielikšanas - aprēķināt patstāvīgi nepieciešamo insulīna daudzumu. Attiecīgi - nometne tā vieta, kur var ļaut bērnam spert pirmos soļus patstāvībā, lai veicinātu diabēta kontroli jau maziem esot. Un jāatzīstās, kopš otrās diabēta nedēļas lietojam Libre sensoru - šeit bija tā vieta, ka mēs biedzoties sensoram to uzreiz neuzlikām, šeit ir tā vieta, kur arī vecāki var sper drošus soļus pretī pārmaiņām. Bet viens no dalībniekiem dalījās ar procesu kā viņš kopā ar mammu maina katetru pumpim, tad arī mans dēls vēlājās padalīties ar citiem kā mēs uzliekam Libres sensoru.

Būdama iekš apļa, grūti bija lasīt komentārus Diabetes in Latvia, ka kāds tiek šajā nometnē, jo esot priviliģētāks par citu. Tā tiešām nav tā vieta, kur vispār ko tādu runāt. Ikkatram vecākam ir vienādas iespējas iekļūt nometnē. Es uzskatu, ka vajag pašiem arī ko darīt nevis gaidīt, kad jūs aicinās. Jo tad tiešām citiem liktos, ka Jūs esat priviliģētāki nekā citi. Es piekrītu viedoklim, ka vajadzētu vairāk uzņemt jaunpienācējus, kas šogad arī tika izdarīts. Manuprāt, 6 no 14 bērniem šajā nometnē bija pirmo reizi, 5 - otro reizi un 3 jau vairākas reizes. Visi jauniņie atzīst, ka informāciju ieguva no biedrības mājas lapas vai slimnīcā no diabēta apmācības māsas, katrs no viņiem aizpildīja pieteikumu un tā pat kā ikviens no mums saņēma informāciju vēlāk, ka tiek uzņemt nometnē. Tie kas ir otro gadu - biju neizsakāmi pateicīgi par šādu iespēju, jo tie ir bērni, kuriem ir grūtāk intigrēties sabiedrībā un nometnē jūtas kā savējais. Tie trīs bērni, kas bija vairāk nekā divus gadus ir biedrības pārstāvju bērni, kuri piesaista līdzekļus, organizē un vispār ievieš biedrībā otro elpu un dzīvīgumu. Un ja kāds teiks tas nav godīgi, ka viņu bērni jau vairākkārt piedalās un manējais ne reizi - tas nav pareizi - es kā cukuriņa mamma darīšu visu lai manam bērnam tiek tas labākais, un ja es, piemēram, kā biedrības cilvēks, kas velta savu brīvo laiku no darba un zog laiku no ģimenes, lai pildītu biedrības nepieiešamos darbus, lai organizētu ne tikai savam bērnam nometni, bet vēl citiem, tad nav ko liegties - protams, es vedīšu savu bērnu uz šo nometni! Kāpēc tie, kas skaitās biedrības biedri gaida, ka viss tik pasniegts uz paplātes un pārmet tiem, kas reāli dara kaut ko, lai, neskaitot savu bērnu, arī citiem tiek. Es tiešām biju noskaitījusies par komentāriem, ka kāds nesaņem tādu vēstuli kādu to saņem cits - paši zināt, ka biedrības vadība ir tādi paši cilvēki kā ikviens no mums - ar ģimeni, darbu un sazin vēl kādiem ikdienas pienākumiem. Lai sagatavotu un izsūtītu vēstules, sazvanītos un vēl n-tos pienākumus pildītu ir nepieciešams laiks, ko ikviens ziedo, lai padarītu mūsu cukuriņu ģimenes kaut nedaudz laimīgākus. Es, iespējams, to uztveru ļoti personīgi, jo zinu, ka daudzi no tiem, kas dzeļ kā bites, nezin ka par skudrām čaklāku nav! 

Attiecīgi - nometne ir tā vieta, kur palīdzēt bērniem justies tādiem pašiem kā pārējiem, tā ir tā vieta, kuru mēs paši veidojam. Mēs varam to uzlabot, dalīties ar to kas patīk un nepatīk, meklēt iekšējos resursus, lai samazinātu finansiālo slogu, kas jāpiesaista katru gadu.

Galvenais, ka šāda viena nometne ir par maz un ikkatras no vecākiem piekritīs, ka tādu nometņu gribētos vairāk, lai varētu tikt vairāk bērnu, lai varētu tikt vairāk vecāku, jo tā man bija kolosāla pieredze. Tāpēc jāliek galvas kopā un jāmeklē iespējas šādas nometnes rīkot vairāk nekā 1x gadā. Jāmeklē nometņu vietas, kur var uzņemt lielu skaitu dalībnieku, jākļūst pašiem par sertificētiem nometnes vadītājiem, jāiedziļinās un jādalās katram ar to, kas var palīdzēt. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet tas ir mans subjektīvais viedoklis, ka katram iespējams ir kaut kas, kas citam maksā bargu naudu, bet tas otrs var sarūpēt to par pašizmaksu utt., bet to jau nekad neuzzinās ja nedalīsies. Ikviens no mums ir vienkārši cilvēks, kas nu dzīvo nedaudz atšķirīgāk no citiem, katrs ir izgājis savu pieredzes skolu un katram ir sava bagāža - un ikkatram tā ir vienlīdz bagāta un svarīga. Tāpēc dalaties ar savu bagāto pieredzi! Un, ja lasīs kāds no biedrības nometņu organizatoriem - Jums, mauprāt, ir jāmiemācas vērsties pie vecākiem, kas iespējams ir gatavi palīdzēt tikai nezin kā.

Uzstādīta 2018. gada 29. jūnijā

Pērļotas rokassprādzes

Uzrunāju dēlu un jautāju, vai tas būtu godīgi, ka kāds bērniņš saslimtu ar diabētu, bet netiktu uz nometni, bet tu tur esi bijis un brauktu vēlreiz. Bija saskatāms apmulsums bērna sejā. Viņš saka - es brauktu. Es pārjautāju un tad viņš saka, kā mēs varam palīdzēt, lai tas bērniņš tiek uz šo nometni?

Es nezinu vai nākamgad būs nometne un kad, bet katrā gadījumā jau šogad esmu uzstādījusi ziedojuma kastīti apkaimē, kur dzīvojam, vietā, kur tā var tik uzstādīta, jo to ļauj īpašnieki. Un nebūt man nav naiva ticība, ka tiks saziedots pietiekami daudz, bet ja ikkatrs no vecākiem to uzstādīs savā apkaimē, tad es domāju, ka tad summa jau varētu būt lielāka. Apskatīju kastīti pēc 3 nedēļām un naudiņas tur neizskatījās vairāk, bet man ir citas cukuriņu mammas, kas tic un atbalsta, ziedojot savus rokdarbus šim projektam. Un atbalstot ar savu aktivitāti un pieredzes dalīšanos. Ziedojuma mērķis norādīts - 2019. gada vasaras nometnes organizēšanai, neviens nezin vai mans bērns tiks, ja līdzekļi būs, bet katrā gadījumā, es vismaz daru kaut ko, lai  savas izredzes palielinātu un palielinātu iespēju tikt arī citam bērnam. Otrs mans apakšmērķis ir palielināt nometņu skaitu, lai arī mazo cukuriņu mammas varētu satikties, jo viņām iegūt informāciju kā kontrolēt 1 gadus vecam bērnam cukuru ir ļoti minimālas. Trešais - nedaudz iekustināt vecākus. Apkārt ir ļoti daudz piemēru, kur vecāki ar stipri smagākiem bērniņiem cīnās un izmanto jebkuras iespējas, kas iespējamas. Nepalaidiet savas iespējas!

Domājam un darām!