Valsts atbalsts

Visi, kas ir cukura dzīvesveidā, zin, kāds ir valsts atbalsts. Es laikam vairāk vēlētos izteikt savas domas par to, ko iespējams vajadzētu nevis ieviest, jo ar jaunām lietām ir pagrūti kaut ko "izsists" no valdības, bet mainīt jau esošajās lietās. Un pirmais ko vēlos minēt ir par laiku, kas netiek iekļauts no diagnozes uzstādīšanas līdz dokumentu iesniegšanai.

Cukuriņa atvilkne

Diagnozes noteikšana - to nosaka jebkuram jau nonākot slimnīcā. Izrakstoties no slimnīcas ikvienam tiek iedots izraksts. Lai nokārtotu invaliditāti, kas sniegs no valsts kaut kādu materiālu atbalstu, ir nepieciešams nonākt līdz ģimenes ārstam, kas sagatavos dokumentu, ko nepieciešams iesniegt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstuvalsts komisijā (VDEĀVK). Un tikai datums, kas ir norādīts uz iesnieguma VDEĀVK ir datums, no kura aprēķina pabalstu. Bet kāpēc?

Diagnoze tiek noteikta jau slimnīcā un, manuprāt, būtu pilnīgi godīgi, ja pabalstu aprēķinātu nevis no datuma, ar kuru uzrakstīji iesniegumu, bet ar datumu, kad ir reāli noteikta diagnoze. Kāpēc?

Manuprāt, tas nav pareizi! Kad man piedzims bērns – viņam ir dzimšanas datums un no šī datuma, man tiek piešķirti visi ar likumu pienākošie pabalsti. Neatkarīgi no tā, kad es uzrakstu iesniegumu VSAA. Liekas pašsaprotami, jauni vecāki, visa uzmanība jaundzimušajam, lai atvieglotu, un nesteidzinātu jaunos vecākus - var nokārtot vēlāk. Tad kāpēc diabēta gadījumā (pieļauju, ka arī citām slimībām, kurām bērniem automātiski piešķir invaliditāti) nevar ņemt par pamatu diagnozes datumu? Mums taču no paša sākuma ir tik daudz par ko domāt, kur nu vēl, ka jāapmeklē iestādes, lai nokārtotu dokumentus. Man personīgi pagāja mēnesis, līdz es nokārtoju dokumentus un uzrakstīju iesniegumu VDEĀVK. Attiecīgi viens mēnesi, kurā ietilpst lielākais slogs, jāpārvar pašiem.

Ja gadījumā, ja cilvēks strādā un 2 nedēļas atrodoties uz slimības lapas, iznākot no slimnīcas, slimības lapu neturpina maksāt, jo stacionāra apmaksā līdz 3 nedēļām, bet ja neatrodies stacionārā – līdz 2 nedēļām. Attiecīgi uzreiz uzsākt ikdienas gaitas es domāju, ka nav spējis neviens, neatkarīgi no bērna vecuma. Attiecīgi ir jāņem vai nu atvaļinājums, ja var formē atkal slimības lapu, kaut gan tam nav pamata, jo bērns ir “vesels”, bet īsti uzsākt ikdienas gaitas nevar. Attiecīgi ātrākais, kad atsākt darbu ir pēc 3-4 nedēļām. Tas ir labākajā gadījumā. Citiem jāiet prom vai jāmaina darbs, lai varētu sadzīvot ar jauno dzīvesveidu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi un vismaz to, ka datumus pabīda no iesnieguma līdz diagnozes noteikšanas datumam varētu. Es nezinu, varbūt kāds var man izskaidrot kāpēc ir tieši šāda situācija, kāpēc par pamatu ņēm iesnieguma datumu.

Daudzi šajā stresā vienkārši zaudē iespēju laicīgi nokārtot šo valsts atbalstu. Tie kurus pabrīdina, dara to pēc iespējas ātrāk – bet neaizmirsīsim, ka daži vienkārši atsakās pieņemt, ka viņu bērns ir invalīds un neformē šo palīdzību vispār, baidoties, ka bērns nonāks “īpašajā” sarakstā un nākotnē būs problēmas no tā izkļūt. Bet tas ir šobrīd vienīgais veids, ka saņemt kādu materiālu atbalstu, lai vismaz daļēji kompensētu tās izmaksas, kas gulstās uz jebkuras cukuriņa ģimenes.

Daudzas lietas, par kurām var runāt, ko vēlams uzlabot, ka trūkst diabēta māsiņas, bet tas ir pacelts citur un tiešam nozares speciālisti un biedrības mēģina panākt izmaiņas likumdošanā par labu pacientiem. Šobrīd mēģinu saprast, vai tiešām kaut šādu sīkumu nevarētu izmainīt, bet iespējams, tas ir kaut kur pamatots, kāpēc ir tieši tā un ne savādāk, lai varu saprast.

Ja jau ir atbalsts, kāpēc tas nav no brīža, kad tiek diagnoze noteikta? Kāpēc vecākiem ir jāskrien un jākārto dokumenti, uztraucoties par katru nokavēto dienu, par katru zaudēto centu, ko varētu izmantot bērna labā.