HbA1c un mēs

Trīs mēneši riņķī. Laikam kādi tie ir bijuši, nevar raksturot neviens vārds – gari, īsi, vētraini, spēku izsmeļoši..

Kopš jaunā dzīvesveida piekopšanas ir pagājuši 3 mēneši. Ar uztraukumu nodevām asins analīzes uz vidējo rādītāju - HbA1c, kas parādīs to, kā pēdējos trīs mēnešos veicās “kontrolēt” cukuru dēlam.

HbA1c testā nosaka, cik daudz cukura asinīs saistījies ar sarkanajiem asinsķermenīšiem – eritrocītiem. Jo augstāks ir cukura līmenis asinīs, jo vairāk cukura (glikozes) piesaistījies jeb pielipis pie hemoglobīna eritrocītos. Eritrocīta dzīves ilgums asinīs ir trīs četri mēneši. Tāpēc pēc HbA1c (glikohemoglobīna, glikozilētā hemoglobīna) testa var spriest par vidējo cukura daudzumu asinīs tieši pēdējo trīs četru mēnešu laikā. To izsaka procentos – kāda daļa hemoglobīna saistījusies ar glikozi. Arī veselam cilvēkam (bez diabēta) nedaudz hemoglobīna ir saistīts ar cukuru asinīs. Veselam cilvēkam tas ir līdz 6%. 

Neskatoties, ka ikdienā dēls veic vairākas injekcijas insulīna, dūriens vēnā, sagādāja asaras jau pirms adata bija sasniegusi savu mērķi. Taču analīzes nodotas un atliek gaidīt. Pateicoties 21.gs.medicīnai, rezultātus jau internetā varēju apskatīt tās pašas dienas pēcpusdienā un…. 6,4. Ko tas nozīmē? Vai tas ir labi?

Pētījumos atklāta cieša sakarība starp vidējo cukura daudzumu asinīs un diabēta komplikāciju attīstību. Tāpēc tagad pēc šā testa izvērtējam, vai diabēts ir pietiekami ārstēts un kontrolēts, vai mēs tiekam ar to galā. Ja  rādītājs ir tuvu normai, tad viss ir kārtībā. Ja rādītājs ir augstāks par 6%, tas nozīmē, ka cukura līmenis asinīs bijis paaugstināts un, iespējams, vajadzētu rīkoties, lai to normalizētu. Tomēr svarīgi zināt, ka HbA1c mazāks par 7% ir pietiekams, lai aizkavētu diabēta vēlīno sarežģījumu attīstību. Pētījumos ir noskaidrots, ka, samazinot HbA1c tikai par 1%, ievērojami samazinās komplikāciju attīstība. Ir tiešām svarīgi zināt savu HbA1c un sekot tam! 

Neskatoties tam, ka esam nedaudz virs 6%, mēs esam apmierinošajā līmenī un galvenais, ka rādītais, kas tika konstatēts, kad nonācām pirms 3 mēnešiem slimnīcā – 12,6%, ir samazināts līdz 6,4 – uz pusi – un es to uzskatu par mūsu ģimenes pirmo uzvaru!
Viennozīmīgi ir kurp tiekties un, ja šoreiz rādītais ir apmierinošs, mēs nekas nezinām kāds tas būs nākamo reizi. Tāpēc “atslābt” nedrīkst, bet drīkst uzmundrināt dēlu, pateikties viņam par to, ka viņš cenšas un to cik ļoti es lepojos ar viņu. Jo lai cik mēs kā vecāki censtos, tik ļoti atkarīgs no mazā, kāds tas ceļš būs tālāk. Tāpēc, neskatoties uz cukuriņu, vēlos, lai viņš zina, ka ļoti novērtēju, ka viņš cenšas, lai cukuriņš ir labs.

Protams, tā pat domās valdīja jautājums – vai rezultāts ir labs un panākts ar labu “kontroli”, vai tas nav sasniegts pateicoties zemajiem cukuriem, kas palīdz vidējo skaitli “nosist” zemāk. Kā lai to noskaidro? Kā lai rod pārliecību, ka viss ir labi? Tāpēc dodamies rast atbildes pie speciālistiem.

Ar uzmundrinātu dēlu un priecīgu prātu dodamies sākumā pie mūsu superīgās diabēta māsiņas, kurai vēlamies pateikties, ka izstāstīja mums, kas tad diabēts tāds ir un kā viņu kontrolēt vēlamā līmenī. Pateicoties viņai, saņēmām pirmās atbildes un pateicoties viņai bijām kaut nedaudz sagatavoti jaunajam dzīvesveidam!

Dodamies pie diabēta māsas

Iepriekš bijām norunājuši tikšanos un saruna pēc 3 mēnešiem bija pilnīgi savādāka. Atceroties to, cik sagrauti bijām pirms 3 mēnešiem, tobrīd jutāmies, nezinīgi un pilnīgi nesavākti, ar cerību pilnām acīm skatījāmies un klausījāmies visā, ko stāstīja un kādi ieradāmies tagad. Ar zinošiem jautājumiem, stāstiem par labiem rezultātiem un smaidīgām sejām. Cik ļoti runājam par to, ka mums viss ir labi, domās nav vairs tā neziņa par nākotni, bailes vai ne pārliecība – ir tikai mērķis sasniegt labākus rezultātus un izvirzīt jaunus mērķus pie kuriem tiekties!

Pēc veselīgas un enerģijas pilnas sarunas, devāmies uz mūsu pirmo vizīti pie ārstējošā ārsta – endokrinologa. Jāsaka godīgi, slimnīcā ar savu ārstu neizveidojas kontakts un nezināju, ko gaidīt no šīs vizītes. Bet laikam pagājis tas stresa pilnais laiks un tagad domas ir skaidrākas un vairāk spēju uztvert to ko saka – jo saproti, ko saka. Saruna bija produktīva, par vidējo rādītāju īpaši neuzslavēja, tikai pateica, ka lai nesatraucos, ka tas varētu būt panākts zemo cukuru dēļ. Ārsts apskatījās glikometru, diemžēl Libres iekārtu aizmirsām automašīnā, un jāsaka godīgi, ka Libre ir labāka par jebkuru dienasgrāmatu, ko pildām, jo tur parāda to reālo līkni šajos mēnešos.

Glikometru lietojam cukura noteikšanai asinīs, kad esam ar dēlu kopā, Libri – kad viņš ir dārziņā. Attiecīgi glikometrā nav visi rādītāji, taču vidējus rādītājus rāda. Šobrīd nekādas izmaiņas ārsts neieviesa, teica, lai turpinām sportot un kontrolēt cukuru.

Pierakstu uz nākamo vizīti, pēc trīs mēnešiem, mēs veicām jau martā, kad iznācām no slimnīcas, jo tad jau sapratām, ka ir problēmas tikt pie sava ārsta, kaut gan tas ir nepieciešams. Bērnu daudz, ārstu maz. Taču Diabetes in Latvia parādījās informācija ar Diabēta māsiņas kabineta telefona nr. – 67064447, kur iespēja pierakstīties pie sava speciālista ir lielāka, nekā zvanot uz reģistratūru. Kāpēc tā? Nezinu, bet tā ir atkal kārtēja Latvijas medicīnas sistēmas nianse, kas jāpieņem un jāspēj manevrēt jebkuros apstākļos.

Katrā gadījumā vēlējos nedaudz uzmundrināt tos, kas baidās no saviem pirmajiem rezultātiem, no tikšanās ar ārstu – Jūs taču zināt, ka esat jau pilnīgi savādāki nekā pirms trīs mēnešiem, Jūs esat stiprāki un apbruņoti ar savu zināšanas bagāžu. Tagad Jūs ne tikai varat uzklausīt, bet arī oponēt, ja uzskatāt, kas tas īsti neattiecas uz Jūsu situāciju. Neatkarīgi no tā kādi būs šie rezultāti – Jūs cenšaties, lai tie būtu maksimāli tuvu ideālam, jo tas ir tas ko vēlat savam bērnam – veselību. Tas ir tas, ko ikkatrs vecāks cenšas – sniegt to labāko. Un ja ar pirmo reizi rezultāti nav sasniegti kādi vēlaties, viss ir priekšā – esam mēs, citu cukuriņu mammas, kuras ir atvērtas, lai palīdzētu, ja kas nav skaidrs. Tāpēc īpaši lielu paldies vēlos pateikt visiem, kas mūs atbalsta, visiem, kas palīdzēja man šo pirmo posmu pārvarēt – visām tām mammām un tētiem, kas saprot kā tas ir un nekas nav jāpaskaidro, vienkārši dalās ar savu pieredzi un pat nenojauš, cik ļoti mums palīdz! PALDIES JUMS! Paldies Diabetes in Latvia, Latvijas Bērnu un Jauniešu biedrībai, kas ir līdzās un laipni palīdz nevis izdzīvot jauno dzīvesveidu, bet baudīt to visās krāsās!!!