Būt par jaunā dzīvesveida sastāvdaļu

2018. gada 29. maijā, man palaimējās "ieskatīties" lācītim vēderā jeb citiem vārdiem sakot, kā tiek izcīnītas visādi likuma grozījumi valsts līmenī.
Kopā ar Latvijas Bērnu un Jauniešu biedrību piedalījos "Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē", kur  izskatīja jautājumu par diabēta diognostikas un ārstēšanas problemātiku.

Bija daudz nozares speciālisti, kas pauda prezentācijās problēmas aktualitāti. Arī es pati iepazinos ar reālajiem skaitļiem un baiso statistiku par pacientu skaitu, par mirstības rādītājiem un to cik daudz vēl es nezinu. Sēdei ir atvēlēta viena stunda, ko speciālisti izmantoja efektīvi - ātri, lokāniski izteica problēmas būtību un piedāvāja risinājumus, lai uzlabotu situāciju.
Lielākoties runājā par 2. tipa diabēta pacientiem, jo tie ir cilvēki, kas spēj mainīt un līdz tādai diognozei nenonākt. Tie ir pacienti, kas sastāda 90% diabēta pacientu un mūsu bērni, 1. tipa pacienti, ieņem tikai 10% no 93 000. Es domāju, kāpēc netiek runāts par bērniem, kas ir šī ceļa sākumā, kuriem nepieciešams palīdzēt (vairāķ jau man kā vecākam) kontrolēt šo slimību un būt šajā dzīvesveidā par pilnvērtīgu dalībnieku tā, lai valstij no tā tiek tad, kad bērns iegūtu izglītību un maksātu nodokļus valsts kasē? Kāpēc par to nerunā? Bet es sapratu - bērnu ir maz un tā nav valsts mērogā problēma, problēma ir nekustīgs dzīvesveids, kas ir aivien nežēlīgāks un pie visām citām slimībām, ko piedāvā aptaukošanas nāk klāt arī 2. tipa diabēts. Un pateicoties tieši šim, iespējams, kaut kādā ziņā arī mēs tiekam "pie labumiem", ko kompensē valsts. Skarbi - ceru, ka es kļūdos.
Varbūt es gribēju izbļaut savas sāpes par to, ar ko jāsaskaras man šīs slimības dēļ un īpašā valsts iestāžu "attieksme" ir ne-diabēta sekas. Taču katram savs, citiem rinda dārziņā, citam diabēta medikamentu kompensēšana. Katrā gadījumā, man ļoti iedvesmoja tas nelielu cilvēku skaits, kas uzrunāja mūsu deputātus pievērsties problēmai padziļinātāk - ne tikai piešķirt finansējumu, bet arī aizdomāties cik efektīvi tas tiek izlietots. 
Pārsteidza tas, ka iepriekšējais piedāvājums par diabētu apmācību kabinetu ierīkošanu - tika akceptēts, bet ierīkoja 11 tādus kabinetus nepārspriežot to ar vadošajiem nozares speciālistiem. Pat ārstiem, kas pārstāvēja diabēta jomu, nebija skaidrs, kas pasniegs konsultācijas, kur, kādā apjomā. Tas mani ļoti izbrīnija, ka no vienas puses valsts cenšas - bet vai cenšas to cilvēku dēļ vai interneta virsrakstu dēļ. Gluži kā ar insulīna pumpjiem - jā, patīkami, piešķirts budžets, bet kur ir tie pumpji gribās man kliegt - kur? Sistēma paredz, ka jārīko konkurs un nezkāpēc man liekas, ka parādīsies, kāds uzņēmums X, kas pēkšņi sāks nodarboties ar insulīnu pumpju tirgošanu un varēs piedāvāt zemāko, tikmēr mums jāgaida un jāturpina špricēt n-tās reizes insulīns. Protams, es kā mamma dramatizēju, bet redzot to, ka stundas laikā mēģina atkārtoti celt jau iepriekš iztirzātas tēmas un kaut kā panākt, lai šoreiz deputāti aizdomājas, ka diabēta statistika ir graujoša un ja nerīkosimies, tā kļūs tēmā citu valsts virsrakstiem par Latviju.
Bija brīži, kad sāka sirds tik stipri dauzīties un gribējās piecelties un izstāstīt, ka kompensējamie stripi un insulīns tas nav vienīgās zāles - zāles ir arī psihologa un kvalificēta speciālista pieejamība, ko diemžēl valsts nevar nodrošināt pietiekamajā līmenī. Lai uzraudzītu pacientus, pacientiem ir jānokļūst līdz ārstiem, bet rindas ir tik bezgala garas, ka darbiniekiem, kas sēž otrpuss klausules, kad mēģini pierakstīties ir "jāizrok" bedre, kurā iemest, lai tiktu pie nepieciešamā speciālista. 
Kā vispār notiek diabētiķu uzraudzība? Protams, var piešķirt līdzekļus, bet ja cilvēks nevēlas mainīt savu dzīvesveidu, tad visas iespējas, kas pieejamas nepalīdzēs. Bet šobrīd to nevar klasificēt, nav Latvijā pētījumu par to, cik ļoti diabēta pacients cenšas uzturēt savu cukura līmeni normās un kāpēc tas neizdodas. Kurā brīdī cilvēks padodas?
Biju bezgala priecīga par to, ka varu satikt tos cilvēkus, kuriem tiešām rūp mana bērna nākotne, varbūt netieši, bet kuri strādā, lai padarītu manu un mūsu jauno dzīvesveidu vieglāk pieņemamu.  Iespējams šie cilvēki ir sēdē savas profesijas vadīti vai kāds no tiem arī ir šī īpašā dzīvesveida dalībnieks. Bet neatkarībā no tā, tieši pateicoties viņiem, diabēta tēma ir pacelta un aktualizēta palīdzība, kas nepieciešama ikkatram diabēta pacientam un tā atbalstītājiem. Tāpēc vēlreiz sapratu, ka es visu daru pareizi, tas kā būs ir atkarīgs no tā, kad kaut kas mainīsies, tikai no mūsu uzstājības un aktīvas rīcības, atgādinot no gada uz gadu, kas ir diabēts un cik nopietnas ir tā sekas, ja tam nepievērst uzmanību.
Bērnu biedrībā esmu tikai nepilnus 2 mēnešus, mēs vēl neesam bijuši uz pirmo vizīti pie endokrinologa, bet jau tagad saprotu, ka tas nav tikai mans dzīvesveids, ka tagad mums ir jābūt kopā ar tiem, kam rūp! Manā dzīvē pašai viss bija sev jāsarūpē, un gaidīt kamēr kāds iedos - tas nav mans veids panākt mērķi. Gribu pateikt visiem paldies, kas ir panācis esošo valsts atbalstu diabēta jomā. Būdama lācītim vēderā, saprotu cik garš ir ceļš jānoiet, lai kaut kas mainītos. Esiet atsaucīgi, piedalaties mūsu dzīvesveidā, jo kopā mēs esam spēks. Jo kopā mēs varam vairāk - piedalīties visādās akcijās visā Latvijā un būt par diabēta vēstnešiem, jo neviens to cits nedarīs.
Tas paņem mani visu. Es cenšos būt joprojām mamma un sieva, būt darbiniece un bērnu dārza aktīviste, es mēģinu būt sieviete un vienkārši cilvēks. Neliels sapņotājs par labāku nākotni, bet laimīga esošā tagadnē...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Ar ko atšķiras Libre1 un Libre2 (FreeStyle Libre glikozes monitoringa sistēma)

Ierīce nepārtrauktai glikozes noteikšanai asinīs - Freestyle Libre System

Kas ir pH līmenis?