Atsauksme par insulīna pumpīti

Pēc slimnīcā pavadītām 2 nedēļām, mēs pierakstījāmies uz rindu insulīna pumpja saņemšanai par valsts līdzekļiem. Taču prioritātes šādas iekārtas saņemšanai ir maziem bērniem, kuriem iešpricēt 0,5 insulīna devu ir krietni par daudz, tāpēc insulīna pumpītis ir ļoti nepieciešams tieši maziem bērniem.

Kamēr bijām slimnīcā iepazinos ar arkārtīgi stirpu sievieti un viņas mazo 10 mēnešu bērniņu, kuram, diemžēl ir uzstādīts 1. tipa diabēts. Un viņiem jau bija uzstādīts insulīna pumpītis, ar kura mamma cītīgi mēģināja tikt galā. Šobrīd, neskatoties, ka tas skan nedaudz egoistiski - priecājos, ka ar mani vēl kāds bija slimnīcā, it īpaši tāda mamma. Arī šobrīd mēs aktīvi sazināmies un uzjautājam kā tiekam ikdienas gaitās ar jauno dzīvesveidu. Ņemot vērā, ka viņiem ir pieredze lietojot pumpīti un mēs ļoti gaidām šo iekārtu arī sev, tad palūdzu sniegt nelielu atsauksmi par insulīna pumpi un savas atziņas, pēc nu jau 2 mēnešu lietošanas.

Lūk, ko viņa raksta:

1. tipa diabēts jau no 10 mēn.

"Tātad insulīna sūknis! 

Vispirms jau slava Dievam par šo izgudrojumu! 🙂 Mūsu ģimenē ir gadiem ilga pieredze ar 1.tipa diabētu, jo ar to slimo 3 tuvi cilvēki (pieaugušie), un saslimstot bērnam uzreiz radās jautājums, kā būs ar špricēšanu. Vēlak gan izrādījās, ka nav tik traki ar "KĀ", bet ar "CIK". Jo mans bērns saslima 10 mēnešu vecumā un praktiski uzreiz bija skaidrs, ka parastās šprices neder, jo tām minimālais devas daudzums un katrs nākamais solis ir 0,5, kas mums ir par daudz (līdz ar to, lai atļautos špricēt, bija jāsagaida augsts cukurs, kas ir diezgan absurdi). Šo faktoru tad varu nosaukt par sūkņa lielāko plusu tieši bērniem, jo devas solis ir 0.25. Piemēram, uz ēšanu ievadu 0.625 insulīnu, ko citādi nevarētu.

Līdz ko atkopāmies no sistēmām slimnīcā, uzreiz uzlika sūkni. Izrādās, ka tieši ap to laiku valsts sāka tās apmaksāt un bijām otrie, kas to dabū. Laime nelaimē.

Ja skatās mīnusus, tad sākumā likās, ka tādu nav. Bet iestājoties vasaras dienām, atradās. 🙂 Tātad - ūdens un smiltis, no kā jāsargā. No smiltīm vēl ir ok, jo sūknis stāv uz mugurpusi un ārā ejot, uzvelku bikšu malu pāri. Bet ar ūdeni ir sarežģītāk. Dzīvojam lauku mājā un parasti ārā stāvēja baseiniņš, kur karstā laikā plunčāties. Šogad tas atkrīt, lai sūkni nesačakarētu. Tā tomēr prioritāte. Tad vēl ilgi pa vannu nevaram plunčāties arī vakaros iekšā, jo bērns to katetra vieta mēdz knibināt un 2x vannā atlipa vaļā un izrāva katetru. Ja ir sauss, nekas neatlīp. Vienreiz tieši no rīta bija mainīts, tad nu sanāca 2x vienā dienā ņemies ar katretra maiņu. Nebija forši.

Vēl no mīnusiem - pievērš slimībai uzmanību. Mēs apmeklējām bēbīšu skoliņu un, protams, atsākot apmeklējumus pēc slimnīcas, skatieni vērsti uz sūkni, kam seko arī jautājumi. It kā nekas traks, bet mēdz apnikt. Un tad jau vēl šad tad emocionālos uzplūdos redzu, ka slimība "staigā" acu priekšā. Ceru, ka augot bērnam lielākam, to sūkni varēs veiksmīgāk ar apģērbu noslēpt.

Kopumā esam pateicīgi, ka sūknis mums ir. Jau minētā galvenā iemesla dēļ un ar blakus neērtībām sadzīvojam, jo veselība ir svarīgākais."

!Liels paldies par atsauksmi!

Vēlējos vērsties pie vecākiem, kuriem arī bērnam ir pumpītis un kuri var padalīties ar savu pieredzi un pastāstīt par dažādiem knifiņiem jaunajai māmiņai un visiem tiem, kas ļoti gaida jauno iepirkumu insulīna pumpiem, un iespējams jau šovasar tiks pie šī brīnišķīgā izgudrojuma!