Aktīvs dzīvesveids

Kā jau minēju savos rakstos iepriekš, mūsu ģimene cenšas būt aktīva un piedalāmies dažādos pasākumos, braucam apmeklēt ar bērniem Latvijas krāšņākās vietas.

Neskatoties uz jauno dzīvesveidu un cukuriņa ienākšanu mūsu dzīvēs, arī šogad ar ģimeni piedalījāmies Rimi bērnu dienā, kas norisinājās 2018. gada 19. maijā.

Laiks bija pasakains un jaunākais dēls izskrēja mazo trasi, bet vecākais 600m distanci, un jāpiemin, ka pārsteidza mani ar savu ātrumu. Protams, bez cukura regulāras pārbaudes neiztikt, bet tas ir tā vērts.

Pirms šī dienas bijām kopā ar ģimeni apmeklējuši arī Latvijas bērnu un jauniešu biedrības rīkoto semināru, kur diabēta speciāliste Dr. Lauga un fizioterapeite, stāstīja, ka neskatoties uz cukura diabētu, ir jāmēģina uzturēt kustīgu dzīvesveidu. Daudz vērtīgas informācijas ieguvu šajā seminārā, un labprāt dalījos ar to ar citiem.

Viņi vienmēr man būs Nr.1

Prieks, ka ir tādas dienas, kas veltītas bērniem un veselīgam dzīvesveidam – sportošanai. Mums tagad sportošana ir ļoti aktuāla tēma, jo vienmēr esam mēģinājuši būt aktīvi un sniegt saviem bērniem iespēju darīt to, kas patīk – skriet, lēkāt un baudīt dzīvi. Taču tagad, kad mūsu dzīvēs ir cukuriņš, tas viss ir krietni grūtāk. Regulāri jāveic cukura mērījumi, jāpārdomā, kad un cik daudz ēst, jāieplāno fiziskās aktivitātes, vienmēr jābūt gataviem augstiem vai zemiem cukuriem. Tas viss tiešam sarežģīti kļūst, bet nav neiespējami. 

Mēs joprojām, kā līdz šim apmeklējam mūsu sporta treniņus – džudo! Un jā, ir dienas, kad mēr ierodamies uz treniņu ar cerību, ka cukurs nokritīsies, taču tas nenotiek un mēs visu treniņa laiku nosēžam malā, vērojot kā trenējas citi bērni. Skumji – nedaudz, bet jāļauj arī actiņām pamieloties!

Šādos gadījumos, es ar dēlu pārrunāju situāciju kāpēc cukurs ir augsts un kā viņš varētu ietekmēt to mazināšanos. Protams, ir brīži, kad viņš atzīst, ka neskatoties uz augstu cukuru ir tupinājis iesaistīties bērnu dārzā kādās rotaļās, un es varu saprast, jo tas ir tik netaisni, ka viņi rotaļājas un viņam atkal jāsēž malā. Bet es viņam mēģinu paskaidrot, ka viņš ir priekšnieks un var likt cukuram samazināties un tad, iespējams, treniņā varētu spēlēties ar saviem biedriem.

Bet ir situācijas, kad es saprotu, ka viņš nespēj ietekmēt cukura svārstības, tad es viņu atbalstu un dodu cerību, ka nākamreiz centīsimies, lai viss izdodas kā nākas!

Mēs nevaram tagad 100% solīt, ka spēsim piedalīties vienā vai citā pasākumā. Mēs nevaram būt pārliecināti par to kādi būs cukuri rīt, bet mēs esam šī dzīvesveida sākuma posmā un jāsaprot, ka nevajag simtprocentīgiem būt, jo arī parastajā dzīvē tādi nebijām. Arī iepriekš varējām mainīt savus lēmumus, atkarībā no kaut kādiem apstākļiem, un justies tik pat nelāgi kā  šobrīd kad kaut kas īsti neizdodas. Bet galvenais, ka mēs cenšamies un kā saka: ”Lai palēktos, sākumā ir jāpietupjas!”